Nebliež pa labi un kreisi
Kā jau nosaukums pasaka priekšā, ainavas ir uzņemtas uz klasiskās, šobrīd pat profesionāļu vidū vairs tikai retumis izmantotas filmas, kas tiek dēvēta par šaurfilmu, kaut fotogrāfijas vēsturē tikušas izmantotas vēl šaurākas.
Pats Mārtiņš nebūt nav ar visiem zobiem un nagiem tikai par šo analogās filmas izmantošanu fotogrāfiju uzņemšanā - ikdienā viņš daudz strādājis un joprojām strādā ar digitālām tehnoloģijām, bet stimuls veidot šādu izstādi bijis pirms tam regulāro fotogrāfa darbu ikdienas pasūtījumu izsīkums pirms dažiem gadiem: «Tagad jau tā fotogrāfa profesija ir tiktāl degradējusies, ka fotogrāfus aicina tikai tad, kad paši vairs netiek galā, vai ļoti specifiskos gadījumos. Daudzi no vecās paaudzes fotogrāfiem šo nevar pārdzīvot un uzskata to par kaut kādu personisku apvainojumu, jo viņi ļoti sūri strādāja. Pirmkārt, lai apgūtu visas tās zināšanas, un, otrkārt, lai nopelnītu sev to šausmīgi dārgo kameru, un tagad cilvēks ar vidusmēra ienākumiem var atļauties nopirkt sev fotoaparātu un zināmā mērā konkurē ar viņiem,» stāsta Mārtiņš bez mazākās nožēlas par notiekošo ar sev raksturīgo ironiju. Kad cilvēkam nav, ko darīt, viņš gluži vienkārši savas prasmes vairāk ir sācis izmantot savu vērojumu fiksēšanai un, lai pašam interesantāk, digitālo tehniku nomainījis pret filmu kameru.
«Man ir svarīgs tas viss process - likt filmiņu aparātā, turklāt es tad nebliežu pa labi un pa kreisi. Pēc tam es to filmiņu attīstu un laboratorijā nakts laikā uzkopēju kādas divdesmit bildes, - man tā ir kā tāda meditācija. Ja tevi tas process neinteresē, tev tas simts gadus nav vajadzīgs, tad tev pilnīgi pietiek ar digitālo aparātu un procesu pie datora,» stāsta Mārtiņš, pieminot arī to neparedzamību, kas digitālajā fotogrāfijā pazudusi. To, ka nekad uzreiz nezini, kas būs sanācis, jo varēja neizdoties kadrs, ir iespēja pazaudēt filmiņu kaut kur lidostā vai pašam to nejauši vēlāk sabojāt ķīmiski.
Sāk ar ciemiņu garlaikošanu
Izstādes atklāšanā izskanēja viedokļi, ka raksta sākumā citētie fotogrāfiju nosaukumi ir pārāk vienkārši, jo izslēdz iedziļināšanos, pasakot priekšā visu, kas tajās redzams - piemēram, sēdošs vīrietis, kuram redzama tikai galva, vīrietis šortos un strūklaka vai kas cits.
Tur, kur dziļuma nav, to arī nevajag meklēt, smejas Mārtiņš. Nosaukumi radušies, aprakstot bildes par svarīgāko, kas tajās ieraudzīts. «Ja kāds tur ierauga vēl kaut ko, kas viņam šķiet svarīgs, tad tā ir - labā nozīmē - viņa problēma. Man nepatīk tie tēlainie nosaukumi no sērijas «miers», «pārdomas» vai «mūža gadi», ar kuriem ir pilna septiņdesmito gadu Latvijas fotogrāfija - tas bija tāds laikmets, un man daudzi autori no tiem laikiem ļoti patīk, īpaši esmu iedvesmojies no Valda Brauna».
Fotografēt Mārtiņš bija sācis jau bērnībā, ar vecākiem braucot ceļojumos. «Pēc tam, kad sanāca ciemiņi, mēģinājām viņus garlaikot ar šīm bildēm,» atceras Mārtiņš, uzskaitot arī visādus aparātus, kas viņam bija, un deficīto ORWO diapozitīvu filmu kultu Padomju Savienībā.
Pēc tam Mārtiņš pametis studijas RTU Ķīmiskās restaurācijas nodaļā un lepni paziņojis vecākiem - arī ķīmiķiem, ka nu ir sācies rokenrola laiks, un fotoaparātu nomainījis pret basģitāru, spēlējot vairākās grupās Neatkarīgo Mūziķu apvienības Tornis mājvietā Pārdaugavas ūdenstornī - Trubapsihs, Inokentijs Mārpls, Smogs. Kad juties sevi izsmēlis kā mūziķis, gājis uz koncertiem jau «tikai» kā fotogrāfs, bet fotografējis tikai grupas, kas pašam patīk. Tad radusies iespēja strādāt par laborantu darbnīcā Avotu lielas pagalmā, kas pazīstama kā Fotocentrs. Tur iepazinies ar visu Latvijas fotogrāfu ziedu un pēc Ilgvara Gradovska aicinājuma no laboranta pārtapa par fotogrāfu Vēstures un kuģniecības muzejā, kur pēc pārtraukuma strādā atkal. Pa vidu, kopš divdesmit sešu gadu vecuma bija meistarības skola, četrus gadus strādājot par asistentu pie Gvido Kajona, kuram pirmajam Latvijā bijusi profesionālā digitālā tehnika. Šajā laikā pie Mārtiņa tapušas fotosesijas vairākām grupām, kas iepazītas Torņa laikā - Inokentijs Mārpls, Sirke, Baložu pilni pagalmi. Pašlaik viņš strādā arī par fotogrāfijas pasniedzēju Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālo komunikāciju nodaļā.
«Es visu laiku smejos par to: ja pienāktu brīdis, kad visā pasaulē pazustu elektrība - tikai bildes taustāmā formātā paliks. Arhīvs, kas glabājas flešos un diskos, izzudīs, bet taustāmās bildes varbūt būs izbalējušas un nodzeltējušas, bet tās kā vēstures liecības saglabāsies.»
Izstādē redzamās fotogrāfijas pārsvarā tapušas Lielbritānijā un Portugālē, dažas Zviedrijā un Latvijā. Kopš 1998. gada viņš piedalās autoru grupu izstādēs, fotoplenēros un akcijās, viņa uzņemtās fotogrāfijas publicētas Latvijas preses izdevumos Diena, Lilit, Latvijas Architektūra, Klubs, Auto Bild Latvija un citviet.