Marija Ābeltiņa
Ir teorijas, kuras skaidro varmācīgu uzvedību kā kroplu mēģinājumu atjaunot paša varmākas pašvērtējumu. Jau XX gadsimta otrajā pusē tika veikti dažādi psiholoģiskie eksperimenti, lai izskaidrotu cilvēku nežēlību Otrā pasaules kara laikā. Noskaidrojās, ka katrs trešais vienkāršais pasaules iedzīvotājs - jebkuras profesijas, vecumgrupas un sociālā slāņa pārstāvis - sāpinās, rīkosies vardarbīgi, pat spīdzinās līdzcilvēku, ja to liks darīt autoritāte. Ja mēs paskatāmies uz pusaudžu vecumu, tad tajā ir izteikts dalījums autoritātēs, viņu atbalstītājos un atstumtajos. Tāpēc jebkura vardarbība pusaudžu grupā kļūst iespējama, ja līderis ir varmācīgs.
Ilze Jansone
Krīžu centra Takas klīniskā psiholoģe
Izvarošana ir vardarbība, necieņas izrādīšana gan pret cilvēka ķermeni, gan viņa iekšējo pasauli. Pēc tās cilvēks jūtas neaizsargāts, viegli ievainojams, tāpēc nereti cilvēks norobežojas un atsvešinās no apkārtējiem. Ļoti tipiskas sekas pēc seksuālas vardarbības ir kauns un vainas izjūta, kuras dēļ cietušais nevēlas par notikušo ziņot policijai.
Izvarošana visbiežāk saistīta ar diviem iespējamiem iemesliem - varmākas agresivitāti vai vajadzību pēc varas un kontroles. Pētījumi ir parādījuši, ka izvarošanu grupā biežāk veic jauni cilvēki alkohola reibumā ar upuriem, kas arī ir jauni un jau iepriekš ir bijuši pazīstami. Tā vairākumā gadījumu ir grupas ietekme, un tas izvarotāja apziņā it kā mazina viņa vainu - «citi arī tā darīja».