Jau divarpus gadu Amanda palīdz grūtībās nonākušām daudzbērnu ģimenēm Latvijas reģionos. No personīgās iniciatīvas kustība jau aizgājusi plašumā, un ar sociālā tīkla Facebook Labdarības lapas palīdzību gadā tiek atbalstītas ap 50 ģimeņu.
Gribas palīdzēt vairāk
Amanda sekoja līdzi labdarības diskusijām dažādos interneta portālos, centās palīdzēt cilvēkiem, kad tas bija iespējams. Pirms vairāk nekā diviem gadiem Amanda kādai labdarības grupai, kura atbalstīja jaunās māmiņas un daudzbērnu māmiņas, kas nonākušas grūtībās, palūdza divu ģimeņu kontaktus, lai aizgādātu tām nepieciešamās mantas. «Gribēju, lai tās nav tikai vienas bikses vai viena jaka, ko noziedoju, jo pašas ģimenei vairs nav vajadzīgs, bet gan nopietnāka palīdzība. Iesaistīju arī tuviniekus, kopā ar kolēģiem un ģimeni salikām pakas - uzzināju, kas cilvēkiem ir vajadzīgs no apģērba, saimniecībā noderīgām lietām, arī pārtikas. Savākto ar kurjeru aizsūtīju. Man ļoti patika sajūta, gandarījums, ka daru ko labu, un es uzmeklēju nākamo ģimeni, ko atbalstīt,» stāsta Amanda.
Kādu laiku viņa šādi darbojusies, taču tad beidzās palīdzēšanai nepieciešamie resursi, jo kurjeram bija jāmaksā, pārtika bija jāpērk... Amanda sāka iesaistīt radus un draugus, pati viņiem zvanīja, uzrunāja, jautājot, vai viņi vēlas iesaistīties un palīdzēt. Bērni aug ātri, un drēbītes nenovalkājas, arī rotaļlietas paliek - kādēļ gan tās krāt pieliekamajā, ja var atdot kādam, kam tās ir ļoti nepieciešamas? Tā kā vajadzību un palīdzības lūdzēju kļuva aizvien vairāk, radās ideja izveidot atsevišķu Labdarības lapu Facebook, lai nevis katram individuāli zvanītu un prasītu, ko nu kuro reizi vajag, un pēc tam atskaitītos, pie kādiem cilvēkiem saziedotās lietas nonākušas, bet gan lai draugi un lapas sekotāji redzētu aktuālos ierakstus un varētu reaģēt paši. Lapa strauji kļuva populāra, un tai ir aptuveni 2500 sekotāju. Gada laikā palīdzību - apģērbu, saimniecības lietas, pārtiku, pat mēbeles u. c. - saņēmušas 40 ģimeņu.
Kad mammas netiek galā
Trūkumā nonākušās ģimenes, kam palīdz Amanda, vienmēr ir no tālienes, ļoti reti no Rīgas. Sākotnēji grūtību piemeklētie cilvēki reti pieteicās paši, lielākoties palīdzību lūdza kāds cits, kas zināja, ka šai ģimenei neiet viegli, - kaimiņi, radi, kāda labdarības organizācija. Arī sociālie dienesti vērsās pie Amandas, kad paši netika galā. «Šobrīd prasa trūkumcietēji paši, un ģimeņu, kam palīdzēt, kļūst aizvien vairāk, ir pat rinda. No vienas puses, ir prieks, ka cilvēki zina - pie manis saņems palīdzību -, taču grūtāk ir pārbaudīt situāciju un arī visu noorganizēt. Bet parasti jau kāds no manu domubiedru grupas aizbrauc, aizved mantas, apciemo ģimeni.»
Lielākā daļa palīdzību saņēmušo ir daudzbērnu ģimenes, kas palikušas bez tēva. Visbiežāk vīrietis no ģimenes ir aizgājis un to neatbalsta, un mamma ar bērniem netiek galā, jo nepietiek naudas pat elementārākajām ikdienas lietām un pārtikai. Dažreiz slimības dēļ vecāki nevar iet strādāt. Amanda novērojusi - pārsvarā trūkumcietējām māmiņām ir zīdaiņi, kurus nav kam atstāt pieskatīšanā, un viņas netiek strādāt, tādēļ nav naudas iztikai ne sev, ne lielākajiem bērniem. «Tās ir sievietes, kuras pašas nāk no nabadzīgām daudzbērnu ģimenēm un cita veida dzīvi nav redzējušas. Vienai no mammām 30 gadu vecumā bija jau astoņi mazuļi no dažādiem tēviem! Tikai pēc astotā bērniņa dzimšanas valsts bija gatava nodrošināt bezmaksas kontracepciju,» stāsta Amanda.
«Man ļoti gribētos palīdzēt ne tikai ar mantu sūtīšanu vai naudu. Jā, gadās arī tā, ka uzzinām - bērniem kādā ģimenē nav ko ēst. Un, ja tuvumā nav neviena, kas tūlīt varētu aizvest pārtiku, palūdzu konta numuru un ieskaitu naudu. Bet es gribētu rast iespēju šiem cilvēkiem parādīt, ka var dzīvot arī citādi un ka sievietes misija nav tikai būt par māmiņu. Man ir idejas, kā to darīt, taču tam vajadzīgs laiks un lielāki resursi.» Iespēju robežās Amanda palīdz sievietēm arī ar darba meklējumiem, uztur kontaktus un ik pa laikam painteresējas, kā ģimenēm klājas. Citas tiek uz kājām, citām jāpalīdz regulāri... Cilvēki zvana ne tikai, lai palūgtu kaut ko taustāmu, citreiz vajag padomu vai gribas vienkārši parunāties, just atbalstu - ka viņš kādam ir svarīgs un rūp.
Sliktas pieredzes Amandai neesot, sasūtītās mantas cilvēki nepārdod, nav gadījies arī, ka ģimenēm būtu izteiktas problēmas ar alkoholu. «Jā, reiz man par vienu ģimeni stāstīja, ka tēvs mīl iedzert, bet vai tādēļ viņa bērniem mazāk gribas ēst vai nevajag zābaciņus? Un, ja vīrietis, piemēram, smēķē - labi, viņš tērē naudu cigaretēm, taču varbūt ir tik nomākts, ka tas ir viņa vienīgais mierinājums, un patlaban viņam nepietiek spēka un gudrības atmest? Vai tādēļ viņa bērniem jācieš?» prāto sieviete.
Iesaistās visa ģimene
Amandas bērni arī iesaistās labdarībā - nāk ar mammu šķirot mantas, brauc līdzi pie ģimenēm. «Brīžiem ir pagrūti, reizēm domāju, ka samazināšu palīdzības sniegšanas apjomu, bet atliek vien tā nodomāt, un uzreiz kāds atkal lūdz palīdzību. Un es nevaru atteikt! Vīrs šad tad parūc, ka citiem varbūt tiek vairāk mana laika nekā ģimenei, taču kopumā viņš mani ļoti atbalsta - palīdz izvadāt mantas, arī ikdienas darbos...» viņa atzīstas. Bērni jau zina, ka drēbītes, no kurām izauguši, atdos labdarībai. Vecāki viņiem skaidro, kāpēc jādalās ar citiem, - dzīvē var gadīties grūtības, un, ja tev iet labi, jāpalīdz tam, kurš pats netiek galā. «Nav tā, ka bērnībā man pašai būtu kā trūcis, kā varētu likties, redzot manu enerģisko rosīšanos. Bet, kad iedomājos par konkrētu bērniņu, kuram nav apavu vai rotaļlietu vai - vēl trakāk - kurš cieš badu, nevaru nepalīdzēt...» stāsta Amanda. «Bērnībā daudz laika pavadīju ar omīti. Man ir jaunāks brālis, tētis nedzīvoja ģimenē. Taču mums nekā netrūka, un bērnu dienas man bija saulainas. Man vienmēr bijis visu žēl - tantes, kas nevar pāriet ielu, dzērāja, kas nokritis...»
Tā kā ģimeņu, kas lūdz palīdzību, kļūst aizvien vairāk, Amanda Labdarības lapā uzrunā arī citas organizācijas un privātpersonas, nu jau ārpus draugu un kolēģu vides. Daudzi labprāt iesaistās ilgtermiņa atbalsta projektos. Piemēram, kādas ģimenes skolēniem viena mamma mācīs angļu valodu, ir arī kustība Iepriecini bērna sirdi, kas finansiāli atbalsta bērnu talantu izkopšanu, ja vecāki to nevar atļauties. «Un tā ir ne tikai nauda par treniņiem vai mūzikas skolu. Bieži vecāki ir pārņemti ar ikdienas problēmām, tāpēc nemudina bērnus attīstīt talantus. Treneris vai interešu izglītības pedagogs palīdz mazajiem noticēt sev, viņi burtiski atplaukst!»
Lai labdarības projekts paplašinātos, Amanda apņēmusies dibināt biedrību: «No vienas puses, man patīk, ka visa informācija nonāk pie manis, - tā ir vieglāk komunicēt. Taču aizvien vairāk palīdzēt vēlas arī dažādi uzņēmumi, arī atbalsta apjomi aug. Patlaban neesmu juridiska persona, bet, kad nodibināšu biedrību, mēs kopā lielas lietas varētu paveikt! Noteikti zinu, ka Latvijā ir ļoti daudz atsaucīgu cilvēku!»