Neretas novads ir viena no tām nelielajām pašvaldībām, kurās bažas raisa Nacionālā attīstības plāna 2020 (NAP) projektā ierakstītais - proporcionālus ieguldījumus visās 119 pašvaldībās nebūs iespējams veikt, koncentrēsies uz modeli 9 + 21, lielajām pilsētām un reģionālajiem attīstības centriem. Mazā Nereta centra statusam neatbilst, tuvākie - Jēkabpils un Aizkraukle. Aktuāls ir arī jautājums par darbaspēka kustību - kas notiks pagastos, un, ja visi aizbrauks strādāt uz pilsētām, vai tiešām pēdējam būs ciema centrā jāizslēdz gaisma?
Lemt varēs pašas
«Ja par finansējumu mazajām pašvaldībām lems centros, pēc pāris gadiem, lidojot pāri leišmalei, gaismiņu būs maz,» saka Neretas novada domes priekšsēdētājs Antons Blūms, norādot, ka šāda situācija jau reiz pieredzēta - kad kā finansiālo centru izvēlējās pussimta kilometru attālumā esošo Aizkraukli, vājākajiem pagastiem naudas atbalsts izplēnējis. Līdzīgas bažas jau ilgāku laiku pauž Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vadītājs Andris Jaunsleinis - ja nauda tiks tikai centriem, tad pārējiem attīstības perspektīvu nebūšot, LPS kopā ar Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kameru, Latvijas Darba devēju konfederāciju un citām nevalstiskām organizācijām gatavojot ierosinājumus pārstrādāt NAP stratēģiju 9 + 21, tā vietā piešķirot finansējumu visām pašvaldībām pēc kvotu principa. Pretējā gadījumā, uzskata LPS, lauku reģionos neviens cilvēks vairs nepaliks, iznīks infrastruktūra un nevienam nebūs intereses investēt mazajos pagastos.
Pēdējo gadu laikā Neretas novads Eiropas Savienības (ES) dažādus fondus apguvis gana naski - neskaitot ūdenssaimniecības ierīkošanu, lauvas tiesa atvēlēta skolas attīstībai. Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas direktores vietniece Viktorija Trukša, kura ir arī viena no novada 13 deputātiem, ar lepnumu izrāda izremontētās telpas, dabas zinību klasi ar iespaidīgu laboratoriju, pilnībā renovēto internātu, svaigi iekopto stadionu... Gana daudz līdzekļu novirzīts arī pedagogu izglītošanai, jauniešu sociālās atstumtības riska novēršanai. Vai tiešām pēc jaunā finansēšanas modeļa pieņemšanas tas viss neretiešiem vairs nebūs pa kabatai?
Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vadītājs Mārtiņš Krieviņš nopūšas - NAP piedāvātais modelis, kad finansējums teritoriālajai attīstībai tiek koncentrēts nacionālās un reģionālās attīstības centros, esot pilnībā pārprasts. «Centros paredzēti valsts lielie ieguldījumi infrastruktūrā - ceļos, slimnīcās, taču uz visu, kas attiecas uz uzņēmējdarbību, var pretendēt gan Nereta, gan Auce un Varakļāni,» saka M. Krieviņš, norādot, ka galvenā ir pašvaldības uzņēmība. Tieši tāpat pašvaldības varēs pieteikties jebkādam nepieciešamam finansējumam sociālās vides attīstībai. Tiesa, Nereta jau pabeigusi ūdenssaimniecības izveidošanas pirmo kārtu, kas arī skaitās viens no lielajiem, turpmāk tikai centralizētajiem infrastruktūras projektiem. M. Krieviņš atzīst - līdz esošā plānošanas perioda beigām būs pašvaldības, kas finansējumu apgūt nepagūs, līdz ar to ir iespējams, ka arī nākamajā periodā tās varēs pieteikties uz finansējumu konkrēti ūdenssaimniecību ieviešanai. «Dabūs tās, kas varēs pamatot nepieciešamību,» piebilst M. Krieviņš.
Nav un negrib
Bezdarba kaulainie žokļi sagrābuši arī Neretas novadu - lielākais darbavietu nodrošinātājs ir pašvaldība ar tās uzņēmumiem. Kopš 2004. gadā slēgta Neretas pienotava, skats diez ko spožs nepaveras, atteiktā kredīta dēļ tur nav attīstīts iecerētais gaļas kombināts. Naudas trūkums nobremzējis arī iecerēto biogāzes ražotnes attīstību, stāsta A. Blūms. Darbavietas nodrošina atsevišķi uzņēmēji, lielākoties kokrūpniecībā. Cilvēki gatavi pēc darba braukt ne tikai uz apmēram 50 km attālajiem tuvākajiem centriem - Jēkabpili un Aizkraukli, - bet pat pa pieciem sasēsties auto un doties līdz pašai «ūdensgalvai» Rīgai. Taču vienlaikus pašvaldībai nākas saskarties arī ar citu problēmu - cilvēkiem, kas strādāt negrib un dzīvo no pabalstiem, saņemot garantēto minimālo ienākumu līmeni (GMI). Domes priekšsēdētāja kabinetā, kur sarunai ar Dienu sapulcējušies vairāki pašvaldības darbinieki, pabalstu saņēmējiem tiek veltīti visnotaļ skarbi vārdi, «liekēži» ir maigākais no tiem. Neretieši atraduši recepti, kā atšķirot tos, kas ļaunprātīgi sēž uz valsts kakla - ja pabalstu saņēmējs atsakās piedalīties tā dēvētajā «līdzdarbībā», pabalstu noņemot. Tas arī izskaidro Neretas sakoptos pagalmus un ielas.
Neretas vienīgās kafejnīcas īpašniece Jolanta Krjahova par vietējo spējām izsakās gana šerpi - neesot jau kas strādā, visi, kas spēj ko darīt, darbu ir atraduši, kafejnīcai pavārus, bārmeņus bijis kā ar uguni jāmeklē. Tiesa, tagad Neretas skolā plānots vidusskolas programmu papildināt ar profesionālo izglītību, līdz ar matemātiku varēs apgūt galdnieka vai pavāra profesijas iemaņas. Lauksaimnieki Aija un Raimonds Leiši, kas kopā ar dēlu uztur piena lopkopības saimniecību, nodarbina vēl sešus cilvēkus, taču, kā paši atzīst - esot viņus no skolas sola par labiem strādniekiem izaudzinājuši, ja tagad būtu jāmeklē jauni, diez kas nebūtu. Taču ko darīt tiem, kuri strādāt grib, bet dzīvesvietā darbavietu nav?
Etnogrāfija vai urbanizācija?
Lielākoties Dienas aptaujātie nozaru speciālisti atbalsta modeli, ka esošajā ekonomiskajā situācijā, lai paātrinātu reģionu attīstību, būtu nepieciešams nodrošināt, ka darba vietas, investīcijas un infrastruktūra primāri tiek radītas nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centros, savukārt darba ņēmēji no tālākiem pagastiem varētu braukt no mājām uz darbu katru dienu. Tiesa, neretiešiem tas varētu diez ko nepalīdzēt, tuvākajā plānotajā nacionālās nozīmes centrā Jēkabpilī bezdarbs ir otrs augstākais Latvijas lielajās pilsētās - 16,3%.
NAP pirmajā, valdībā joprojām neizskatītajā redakcijā, paredzēts, ka nepieciešams nodrošināt gan pieejamu sabiedrisko transportu, kas pagastu iedzīvotājus nogādātu novadu, reģionālajos un nacionālajos centros, gan arī finansiāli atbalstīt darba ņēmēju ceļa izdevumus līdz darba vietai - līdz 50 km attālumā. Lai arī neretieši strādā arī Rīgā, vai ik dienu mērojot 120 km vienā virzienā, tik garam ceļam atbalsts gan nav paredzēts, skaidro M. Krieviņš - galvenais mērķis ir panākt reģionu attīstību, nevis veicināt darbaspēka saplūšanu Rīgā. Ar līdzīgu stratēģiju klajā nākusi Labklājības ministrija (LM) - sākotnēji lielu brēku sacēlušie pārcelšanās jeb mobilitātes pabalsti darba ņēmēju nogādāšanai līdz ekonomiski aktīvām zonām tomēr būšot paredzēti arī to nogādāšanai no darba līdz mājām, motivējot viņus nepamest dzimto sētu, aģentūrai LETA skaidroja LM Darba departamenta direktors Imants Lipskis. Pārējās ministrijās šis priekšlikums vēl nav apspriests un ir idejas statusā.
Vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs norāda - reģionālie centri ir attīstības pamats, tiem jākļūst par ekonomiskās izaugsmes virzītājspēku, taču tajā pašā laikā iedzīvotājiem nevajadzētu pamest savas mājas pagastos, lai dotos darba meklējumos lielpilsētās. «Urbanizācija mums nav draugs, bet gan veids, kā efektīvi izmantot resursus,» saka ministrs, uzsverot, ka nepieciešams veicināt pārvietošanās brīvību un kā par pašsaprotamu reģionos būs jāpieņem, ka līdz darbavietai var nākties mērot 50-70 km garu ceļu.
Pretēji uzskata finansists Ģirts Rungainis - Latvijas galvenais centrs ir Rīga un vēl atsevišķas lielākās pilsētas, savukārt investēšana reģionos nozīmētu tikai etnogrāfisko ciematu radīšanu uz valsts rēķina. «Jau tagad laukos ir divreiz vairāk cilvēku, nekā vajadzīgs, kamēr Rīgas centrā ir miljons kvadrātmetru brīvu platību,» norāda Ģ. Rungainis. Viņaprāt, darba ņēmējiem ir jākoncentrējas lielajās pilsētās, gluži tāpat kā uzņēmējiem, kuri, atrodoties vienā ekonomiskā sistēmā, gūs papildu pieredzi. Savukārt lauku reģionos var dzīvot vai nu tie, kuri atraduši specifisku nišas produktu, vai arī tie, kas var atļauties otro dzīvesvietu.
Kamēr tiek meklēts atbilstošākais ekonomiskais modelis, kā reģionos nodrošināt attīstību, neretieši turpina strādāt vietējās pašvaldības iestādēs vai arī ik rītu mēro garu ceļu līdz lielākām pilsētām, ved bērnus uz skolu un bērnudārzu, reizi pāris nedēļās sapulcējas estrādē uz zaļumballi. Paši ir neziņā, kādu nākotni viņiem izlems «augšas». Taču īpaši nesēro. «Mums taču ir Jaunsudrabiņš!» nosaka nejauši sastaptā J. Jaunsudrabiņa muzeja Riekstiņi vadītāja Ilze Līduma.