Citā būrī, šķiet, aizmidzis melnbalts suns. Gints saka - viņš ir kurls no dzimšanas. Par katru no patversmē mītošajiem piecdesmit suņiem un kaķiem Gintam ir savs sakāmais. Katru viņš pašrocīgi atradis, noķēris, pacēlis uz ceļa savainotu vai slimu. Patversmes īpašnieks un vadītājs pārliecināts, ka katrs dzīvnieks tāpat kā cilvēks izjūt ciešanas un šausmas, ka ievainotam dzīvniekam sāp tāpat kā cilvēkam un viņš var neizturēt izmisumu gluži tāpat kā mēs. Tikai cilvēks spēj dzīvniekam palīdzēt izkļūt no bezjēdzīgā murga, un tas liek _Homo sapiens_ apzināties atbildību par dzīvo radību un piešķir mums aizstāvja statusu. Diemžēl cilvēks to reti izmanto.
Tikai ar labu
Gintam Melleram ir trīsdesmit astoņi gadi, viņš ir kārtīgs vecis ar ciešu rokas spiedienu, mērķtiecīgs, izdarīgs. Nav darba, ko viņš neprastu izdarīt. Pēc profesijas mežsargs, bijušais Jūrmalas pašvaldības policists, zemessargs, kādu laiku strādājis veterinārajā klīnikā. Dakteris ievērojis, ka Gints labi saprotas ar dzīvniekiem un ieteicis pašam veidot patversmi. Gintam no bērnības paticis būt kopā ar dzīvniekiem, un dzīve piespēlēja izdevību - no vecmāmiņas Gints mantoja zemi. Tagad uz tās atrodas labiekārtota patversme, gaiši un ērti voljeri un mājiņas kaķiem. Netālu bijušās garāžas telpās realizēta Mellera sena iecere - ierīkota maza veterinārā ambulance patversmes iemītnieku vajadzībām. Jau septiņus gadus pēc kārtas G.Mellers uzvarējis Jūrmalas pašvaldības izsludinātajā konkursā, iegūstot tiesības oficiāli patversmē izvietot Jūrmalas pamestos un klaiņojošos dzīvniekus. Viņš smej, ka tagad ir gan patversmes īpašnieks, gan strādnieks, gan suņu ķērājs plašā apkaimē - Ginta apkalpojamā teritorija ir arī Babīte un Lapmežciema novads. Taujāju - kā viņš suņus ķer, ja pašam pret tiem mīlestības pilna sirds? Gintam ir sava metode: «Ar labu, tikai ar labu, kaut arī man ir plinte ar iemidzinošo kapsuliņu un cilpas.» Lai cik neticami tas izklausītos, Gintu nekad nav sakodis neviens suns: «Mūs saista uzticēšanās. Pirmajā dienā dažs te viež zobus, otrajā jau laiza ģīmi. Viņi, tāpat kā mēs, sajūt prieku un skumjas, uzticēšanos un bailes, mātes mīlestību, vientulību, ilgas pēc sava cilvēka.»
Josiks - pai, pai!
Pēc līguma Jūrmalas pašvaldība četrpadsmit dienas finansē 35 suņu uzturēšanu. Ja dzīvnieku šajā laikā neviens nemeklē, tas jāiemidzina. Mellers to nekad nedara, protams, ja vien dzīvnieks nav nāvīgi savainots vai neārstējami slims: «Iemidzināt ir baisi traki, es to nevaru izdarīt, ja tas tomēr jādara, saucu veterinārārstu. Taču lielākā daļa suņu te paliek. Kāda starpība - viens vairāk vai mazāk? Kamēr viņi ir te, visi ir mani, un ātrāk vai vēlāk katrs nonāk labās mājās.»
Teiktais gan neattiecas uz Josiku. Kad pirms diviem gadiem patversmē ierados pirmo reizi, dzīvojamā istabā uz ādas dīvāna tupēja plušķains šnauceram tuvs radinieks, nosaukts par Josiku, jo pēc dabas esot reti riebīgs. Pret cilvēkiem ne, bet pret citiem suņiem. «Riebeklīša» ilgo atrašanos patversmē Gints skaidro: «Viņš ir par vecu, lai vēl reizi pārdzīvotu stresu dzīvesvietas maiņas dēļ.»
Advokāte un enerģiska dzīvnieku aizstāve Ineta Imša-Krodere par Gintu Melleru saka: «Cieņu izsauc Ginta savulaik pieņemtais lēmums - mantotajā īpašumā izveidot dzīvnieku patversmi, nevis kādu ātru peļņu nesošu uzņēmumu. Pateicoties viņam, tagad daudziem noklīdušiem vai izmestiem suņukiem un arī kaķiem ir cerības vai nu atgriezties pie saviem saimniekiem, vai arī atrast jaunas mājas, nevis tikt nošpricētiem jau pirmajā dienā. Apbrīnoju, ar kādu mieru un labestību Gints ikdienā dara šo emocionāli tik ļoti smago darbu, nesūkstoties par naudas trūkumu un paļaujoties tikai uz sevi. Tieši tāpēc arī vienmēr, kad Gints lūdz palīgā, atsaucas ļoti daudzi cilvēki.»
Gints ar visu tiek galā saviem spēkiem, projektos nav iesaistījies, kredītu spiedienu izjūt minimāli. Patversmes vadītāja darba diena ilgst divdesmit četras stundas. Par laimi, arī Ginta dzīvojamā māja atrodas patversmes teritorijā. Tagad tajā par mājas siltumu gādā viņa pirms diviem gadiem apņemtā sieva Natālija un abu mazais dēlēns Jānis. Gints saka: «Tas būs īsts suņu puika. Pirmais vārds, ko dēls pateica, glaudot Josiku, bija «pai, pai»! Vai ar tādu nodarbošanos nebija grūti atrast dzīvesbiedri? Gints smej: «Viņai bija jāiztur ilgs pārbaudes laiks.» Gintam ir skaidrs skats uz dzīvi, taču vienu viņš nesaprot: «Kā var piesiet un pamest draugu mežā pie koka vai izmest no mašīnas uz Kalnciema šosejas vai kur citur. Nodevību un ļaunumu es nespēju piedot.»
Cik suņiem un kaķiem Gints izglābis dzīvību? Viņš atzīst - neesot rēķinājis. Daudziem.