KHL mērogā pie zvaigznēm pieskaitāmais Kaspars vēl nav apstiprināts par valstsvienības kapteini, lai gan reti kurš par to šaubās. Ar viņam piemītošo raksturu, neatlaidību, emocionalitāti vien pietiktu, bet viņš turklāt spēj būt līderis arī laukumā. Līdera lomu ģērbtuvēs viņš plāno īstenot jau treniņnometnē.
Pašlaik jau ir redzams aptuvenais spēlētāju kodols pasaules čempionātā. Šī gada komanda varētu būt mazliet vājāka komplektācijas ziņā nekā iepriekšējos gados?
Tagad tā grūti pateikt. Kāds pienācis klāt, kāds pazudis salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Pērn bija Lauris [Dārziņš], nebija [Zemgus] Girgensona. Domāju, ka pārbaudes spēles ar Baltkrieviju, Vāciju labāk parādīs, uz ko šogad būsim spējīgi, pie kā jāstrādā, kādu spēles modeli izvēlēties. Protams, būtu patīkamāk, ja visi labākie būtu. Tad arī konkurence treniņos būtu lielāka. Tad droši vien arī rezultāti būtu labāki. Bet tā jau mums katru gadu ir, ka kāds neatbrauc un mēs sakām, ka šogad ir vissliktākais sastāvs, kāds bijis (smejas). Taču jāspēlē ar tiem, kas ir, un visi māk spēlēt. Tikai pareizi jāsakārto spēle, lai varam cīnīties.
Kā lai to sakārto? Daudzi saka - Latvijas izlases spēles modelis gadu no gada nemainās...
Pa lielo rēķinu, jā. Mēs vienmēr vairāk esam spēlējuši ar tā saukto otro numuru. Jāstrādā aizsardzībā, un tam jāpievērš ļoti pastiprināta uzmanība treniņos, lai spēlēs viss būtu, kā nākas. Pagājušajā gadā mums, manuprāt, bija vairāk tāds kā haoss. Daudz trenējām izgājienus trīs pret diviem, kas spēlē nemaz tik bieži negadās. Taktika mums ir ļoti svarīga. Tieši tā nosaka, cik labi aizvadām pasaules čempionātus. Ja spēle iet no rokas, protams, ir ļoti viegli, bet, ja rodas problēmas, jāprot tās pārvarēt, lauzt spēli. Dažādu sīkumu dēļ parasti arī dabūjam daudz vārtu. Tagad ir mēnesis laika treniņiem. Domāju, ka vēl Ģirts [Ankipāns] palīdzēs ar aizsardzības sakārtošanu, arī Kārlis [Zirnis] ir klāt pie videoanalīzēm. Jāsāk tagad slīpēt taktiku.
Tu jau esi redzējis Ankipāna darbu klubā ar aizsargiem.
Katrs treneris pasmels labāko no citiem. Mums Torpedo bija ļoti strikta aizsardzība savā zonā, katram bija savi uzdevumi, un tas visu sezonu strādāja. Visas komandas vienmēr sūdzējās, ka pret mums ir grūti kaut ko izdarīt. Savā zonā spēlējām nedaudz agresīvi, un pretiniekiem tas nepatīk. Nevienam nepatīk, ka tev visu laiku kāds klāt pielipis. Bet tas ir ļoti smalki jāuztrenē, lai tas strādātu. Pēteris [Skudra] pa trim gadiem to labi uztrenējis, un šogad bija augļi - labs rezultāts. Ģirts to visu ir redzējis un noteikti kādas nianses varēs parādīt.
Skudra ir viens no labākajiem speciālistiem aizsardzības hokejā, kurš neļauj citiem spēlēt?
Tā sanāk. Tiešām bija patīkami tā spēlēt. Man kā uzbrucējam savā zonā varbūt nebija tik daudz darba kā aizsargiem. It kā spēlējām cieši zonā, bet tai pašā laikā kāds visu laiku ir pielipis pretiniekam. Grūti pret tādu komandu spēlēt. CSKA tieši tāpat spēlē. Un pret viņiem neko daudz uzbrukuma zonā nevar izveidot (iesmejas) - visu laiku kāds sit. Ja vienu apspēlē, uzreiz klāt nākamais un dod iekšā. Mums tie sīkumi ļoti noderēs izlasē.
No tā spēles modeļa varam daudz ko paņemt?
Domāju, ka tieši tāpēc Ģirts te ir. Un Kārlis pieliks klāt kādas Ziemeļamerikas iezīmes. Visi kopā jau tagad sāksim pie tā strādāt, lai nav atkal tā, ka čempionāta laikā pa trim četrām reizēm jāmaina taktika.
Ar Beresņevu jau esi runājis par to, ko viņš gaida no tevis?
Tik smalki vēl neesam runājuši. Aprunājāmies, kā jūtos, ar ko mani varētu mēģināt iespēlēt kopā. Domāju, nopietnāks treniņprocess sāksies nākamnedēļ.
Žēl, ka nav Laura, jo pagājušajā gadā jums bija laba savstarpējā ķīmija.
Jā, protams. Mums tā spēle padevās. Arī vairākumā bija diezgan forši spēlēt. Būs jāmēģina rast saikni ar citiem spēlētājiem.
Mūsu līmeņa pretinieki Maskavā jau zināmi: Norvēģija, Dānija, Kazahstāna. Zinot, ka Kazahstānas izlasē spēlēs Astana līderi, skaties uz tām ar piesardzību?
Grūti pateikt. Ar norvēģiem mums vienmēr bijušas problēmas, jo viņi agresīvu hokeju spēlē. Varbūt tas pat ir labāk, jo, redz, kā ar Šveici - visu laiku likās, ka mums neērts pretinieks, bet pietiek gūt vienu uzvaru, un pēc tam pārliecība jau ir mūsu pusē. Pēdējos gados mēs ar Šveici vienmēr spēlējam ar otro numuru, bet uzvaras krājam. Jāspēlē ar pārliecību, visiem aizsardzībā kārtīgi jānostrādā, un vārtos vēl Edža [Masaļskis] pavilks, un tad jau būs labi.
Pēc gadiem neesi vēl nemaz tik vecs, bet izlasē esi teju veterāns. Uzbrukumā tikai Miķelis Rēdlihs vecāks par tevi. Pašlaik komanda izskatās labākajos gados.
Cerams. Tas gan vēl jāpierāda. Mūsu gads [1988. gadā dzimušie] labi spēlēja U-18 un U-20 čempionātos, tagad esam tādā vecumā, kad ir jāizšauj.
Beresņevs jau licis noprast, ka kapteinis ir ieradies un jau te. Viņš arī tev to jau teicis?
Pagaidām vēl ne. Es jau domāju, ka būs lēmums: vai nu treneris noteiks, vai komanda balsos.
Par ko tu pats balsotu?
Droši vien par kādu spēlētāju. Par sevi jau nebalso (smaida).
Kas šim izlases modelim vairāk vajadzīgs: rungas politika vai prēmiju piesolīšana?
Es domāju, ka ne viens, ne otrs. Jābūt pašcieņai pret sevi. Jāmaina domāšana. Mēs katru gadu braucam uz pasaules čempionātu, un visapkārt - komandā, ap to un arī medijos - saka, ka dodamies cīnīties atkal par izdzīvošanu A grupā. Jādomā, ka braucam, lai tiktu ceturtdaļfinālā. Jādomā, ka tiešām varam uzvarēt katrā mačā, nevis tikai jāuzvar vienā spēlē, lai paliktu A grupā. Tas sit pa smadzenēm. Ir jau apnicis braukt turp peramo puiku lomās. Olimpiādē jau no pirmās dienas [Teds] Nolans mums centās iegalvot, ka cīnīsimies par medaļām. Un daudz arī nepietrūka, lai tā notiktu. Pagājušajā gadā savā starpā jokojām - ar šiku uz B grupu - un gandrīz arī izlidojām. Tāpēc jāmaina domāšana, jāsāk ticēt pašiem sev.
Cik svarīgi ir tas, lai izlasei viss būtu nodrošināts?
Kā jau te pa Latviju aizgāja runas par bomžiem (smaida), tas, kā vienmēr, bija viens vārds izņemts no konteksta. Bet tiešām - ja ir kādam žurnālistam bildes no mūsu apstākļiem pagājušajā gadā, kad trenējāmies Volvo hallē, tieši tā mēs arī nospēlējām. Mums ģērbtuvē viss bija izmētāts: lai tiktu savā vietā, nācās brist pāri somām. Tur, kur ģērbies, stāv smirdīga forma... Tu atnāc, un nav prieka strādāt. Te mums viss ir kārtībā. Jāsaka paldies Rīgas Dinamo, ka ļāva mums izmantot šīs ģērbtuves. Tu nāc uz darbu: ir, kur pārģērbties, ir, kur kafiju iedzert. Ja nav kādu pusstundu, ko darīt, uzspēlē novusu. Nav vēlmes aizmukt prom no treniņa.
Šogad ir labāk?
Bet, protams! Te ir cits līmenis. Viss ir vislabākajā kārtībā. Pagājušajā gadā bija tā: kā beidzas treniņš, tā uzreiz pašam gribas novilkt formu un pēc iespējas ātrāk tikt prom no halles. Drūma sajūta. Bet šogad viss ir solīdi. Ceru, ka mēs to visu noturēsim līdz galam.
Labi padarīta darba sajūtu sekmē arī apsolīto prēmiju saņemšana. Piemēram, Jānis Sprukts paziņojis, ka šogad nedodas palīgos izlasei, jo ne ar visiem spēlētājiem ir nokārtoti rēķini.
Tas ir katram individuāli. Visu vietā nerunāšu. Protams, būs vēl saruna ar Kirovu [Lipmanu] par to, kas jāuzlabo, kur man kā kapteinim būs jārunā. Gan jau mēs tiksim pie kopsaucēja. Neviens negrib tikai aizbraukt un uzspēlēt hokeju. Visi grib sasniegt rezultātus, mani un Kirovu ieskaitot. Par naudas lietām - tas lai paliek pie mums. Ja kādam arī ir parādi, varbūt tie ir desmit gadu veci parādi (smejas).
Kāda ir kopīgā noskaņa komandā - visi raujas spēlēt Maskavā?
Man grūti teikt visu vārdā. Varu teikt par sevi. Protams, pasaules čempionāts katru gadu ir smags pārbaudījums. Klubā trenējies jau no 1. jūlija, jo sezona KHL sākas augustā. Ja ar klubu izkrīti no play-off pirmajās kārtās, sanāk pusotru mēnesi trenēties, tad divas nedēļas pasaules čempionātā un pēc mēneša jau jābrauc prom uz kādu ārzemju klubu. Tas ir grūti, jo nesanāk pavadīt laiku mājās. Bet, no otras puses, - ja tev ir dots spēlēt, ir pienākums to izdarīt. Jebkuram Latvijā uzaugušam hokejistam bērnības sapnis bija spēlēt Latvijas izlasē: gājām skatīties spēles, fanojām. Tagad esam tikuši tur un kāds cits par mums fano. Es atceros, ka gandrīz vai raudādams gāju uz spēli, zinot, ka neatbrauks uz izlasi Kerčs vai vēl kāds. Tas man bija liels pārdzīvojums. Un tagad nevēlos pieļaut, ka kāds bērns fano par mani un es pasaku - nē, nespēlēšu, jo esmu noguris. Jā, spēka nav, bet gan jau atradīsies. Vēl ir laiks atgūt spēkus.
Čempionāta atmosfēra izraisa skudriņu skriešanu pār ādu?
Čempionāts ir kā hokeja svētki. Grūtākais darbs - mēnesi ilga gatavošanās - tobrīd jau ir aiz muguras. Tas ir divu nedēļu turnīrs, kurā var būt pārsteigumi. Tas nav kā pamatturnīrā, kur visas sezonas gaitā jāpanāk kāds konkrēts līmenis. Vai skudriņas? Čempionātā - vienmēr, katrā spēlē. Atceros čempionātu Minskā: uzvarējām Somiju, ASV... Jau viss - domās esi ceturtdaļfinālā. Tad zaudē vienu, tad - otru maču ar vienu golu, un beigās tā pati 13. vieta vien ir. Ir forši spēlēt čempionātos.
Šobrīd esi bez līguma, bet, cik zināms, Torpedo gatavo jaunu līgumu. Pieņemsi to vai izskatīsi arī citus variantus, piemēram, no NHL?
NHL laikam jau vairs ne. Vecuma dēļ. Kanādā ir tik daudz par mani jaunāku hokejistu, kuri var nospēlēt, ja ne labāk, tad vismaz tāpat kā es! Ir grūti dabūt līgumu, lai tiešām izbaudītu hokeju. Ja arī izlemj iet uz to, jāgaida līdz augustam beigām, jo ar brīvajiem aģentiem darbs sākas tikai 1. jūlijā un pirmajās divās nedēļās klubi zvejo zvaigznes. Pa to laiku sanāk jau zaudēt vairākus labus līgumus Eiropā. Tāpēc riskēt ir diezgan muļķīgi. Turklāt arī bauda, spēlējot Eiropā, ir daudz lielāka. Jā, ir bauda no tā, ka tu spēlē pasaules spēcīgākajā līgā, bet - vai to var saukt par spēlēšanu? Man bija pieredze iziet laukumā pa trim četrām minūtēm, kaut ko nobloķēt... Ir morāli grūti. Kad aizbraucu uz Šveici, kur varēju kādu apspēlēt, iemest golus, būt komandas līderis, beidzot atkal izbaudīju hokeju. Tas man deva jaunu iedvesmu.
Ja tev piedāvā NHL spēlēt trešajā ceturtajā maiņā, dotu priekšroku spēlēšanai pirmajās divās maiņās Torpedo?
Nē. Ja man kāds tagad piedāvātu spēlēt NHL trešajā maiņā vismaz pa desmit minūtēm, es, protams, tam piekristu. Ja vēl komandā, kas var cīnīties par kausu, piekristu nedomājot. Bet situācija ir tāda, ka tad ir jāgaida līdz augustam, jāatsaka piedāvājumiem Eiropā, bet garantiju, ka tiksi pie līguma ar NHL klubu, nemaz nav.
Finansiāli būtu izdevīgi spēlēt NHL trešajā maiņā?
Varbūt kaut ko zaudētu, bet nekad jau nevar zināt. Tāpat arī ar Krieviju - domā, ka aizbrauksi pelnīt lielo naudu, bet tur rubļa vērtība krītas! Tas laikam nav tas galvenais, bet tie ASV nomaksātie nodokļi nekur nepazūd, pēc tam dzīvē ir daudzas privilēģijas: visādas pensijas, apdrošināšanas un kas tik vēl ne. Tas ir bonuss ārpus hokeja.
Bija mieles par Maskavas Dinamo pamešanu?
Protams, bija nepatīkami. Bija šoks. It kā nelikās, ka tas sākums bija tik švaks. Punkti bija, momenti bija. Varbūt neiekrita tik daudz vārtu, cik vajadzēja, bet tāpat nebija slikti. Tad pēkšņi - divas spēles nelika sastāvā, tad aizsūtīja prom. Biju apvainojies, bet laikam pat labi, ka viss tā notika.
Tu jau biji gatavs braukt uz Habarovsku?
Turp gan nebūtu braucis. Tad būtu jāmeklē cits risinājums.