Pašlaik pēc Rīgas zoodārza un Latgales zoodārza viņu rāpuļu kolekcija ir vislielākā Latvijā.
Sākās ar Aišu
Vasilijs bērnību pavadīja Balvos. Viņam patika apkārtnes purvos un mežos pētīt dzīvās radības, it īpaši čūskas. Kopdzīves laikā viņa dzīves draudzene gribēja suni, bet Vasilijs sapņoja par čūsku. Suns - skaistais Rustems - atnāca pats vai tika piemests, bet čūskas ir apdomāta izvēle. Jevgēnija skaidro: «Mīļotā cilvēka dēļ pārvarēju bailes un piekritu vīra izvēlei. Vispirms izlasījām daudz speciālās literatūras, forumos sazinājāmies ar herpetologiem (rāpuļu un abinieku pētniekiem) un vienkārši interesentiem Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Somijā, Krievijā. Vasilija trīsdesmitajā dzimšanas dienā uzdāvināju viņam terāriju un karalisko pitonu Aišu.»
Pagāja trīs mēneši, un abi saprata, ka ir gatavi kaut kam nopietnākam. Reptiļu veikalā Polijā viņi nopirka pirmo ķirzaku - zilmēles scinku.
Jevgēnija skaidro: «Vasilijam jākontrolē čūskas, man - ķirzakas. Tā ir harmoniska atbildības sadale. Čūskas nav sociālas būtnes, viņas neatzīst saimnieku. Čūskām ir nekustīgi acu plakstiņi, ne vienmēr uzreiz var saprast, vai tās guļ vai atrodas nomodā, ir labā vai sliktā garastāvoklī. Esmu valdonīga rakstura, parasti vēlos kontrolēt situāciju. Man nepatīk pārsteigumi, ko pēkšņi var sagādāt čūska. Ķirzakas ir ziņkārīgas, es jūtu viņu vēlēšanos kontaktēt ar cilvēku, saprotu ķirzaku ķermeņa valodu.»
Interesantās kolekcijas īpašnieki atzīst, ka rāpuļi ir vaļasprieks, kas prasa daudz laika, zināšanu un prasmju. Vasilijs rāda paša izgatavotos terārijus, kuros ir gan attiecīgs dienas un nakts apgaismojums, gan ūdens smidzinātāji, gan iekārtojums, atbilstošs katra rāpuļa vajadzībām un dzīvesveidam. Dienas laikā terāriji šķiet izmiruši, un, tikai vērīgi ieskatoties, pamanu kustību terārija skaidu vai smilšu segumā, ieraugu ar koka zaru neredzami saplūdušo karalisko pitonu, pie stikla durvīm ziņkārīgi pieplok apkakles iguānas ģīmītis. Pārņem sajūta, ka no terārijiem mani uzmanīgi vēro daudzas neredzamas būtnes.
Arī ādu novilks
Tāpat kā ikvienai dzīvai radībai, arī rāpuļiem galvenais ir veselība. Diemžēl, ja kāds no viņiem saslimst, ar problēmām jātiek galā pašiem, jo Latvijā nav daudz veterinārārstu, kas būtu gatavi palīdzēt un konsultēt šajā jomā. Rāpuļu pirmās slimības pazīmes - asarojošas acis, blāva āda, izmaiņas uzvedībā. Kaut saka, ka pa telefonu ārstēt slimnieku neņemsies neviens dakteris, Vasilijs un Jevgēnija pa telefonu un dažādos forumos konsultējas ar domubiedriem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Krievijā. Jevgēnija saka atzinīgus vārdus par veterinārārsti Vēsmu Mileiko no Rēzeknes un zinošajiem padomdevējiem Mihailu un Aiju Pupiņiem Latgales zoodārzā. Kopā saliekot zināšanas un pieredzi, visbiežāk izdodas tikt galā ar slimībām. Domāju, nav daudz cilvēku, kas var veikt injekcijas čūskai vai ķirzakai, saulainā siltā laikā pacietīgi nest reptiļus uzņemt D vitamīnu dārzā, iemācīties tikt vaļā no čūsku ērcēm. Jevgēnija stāsta par rāpuļu ādas maiņu: «Čūskām un ķirzakām ādas maiņai jānotiek regulāri. Čūskas ādu nomauc kā zeķi, ķirzakas to maina pa gabaliņam. Kad ķirzaka sāk mest ādu, palielinām mitrumu terārijā, lai āda ātrāk atmiekšķējas. Ja āda ir ļoti sausa un nenāk nost, tā var savilkt dzīvnieka pirkstus, un galu galā tos var pat nākties amputēt. Dzīvnieku kājiņas ieliekam vanniņā ar siltu ūdeni vai mazgājam viņus zem krāna un tad akurāti, pa gabaliņam novelkam veco ādu.»
Uzturot tik apjomīgu kolekciju, nav iespējams atcerēties, kad kurš barots, kad tīrīti terāriji un mainīts ūdens traukos, bet tās ir darbības, kuras jāveic regulāri noteiktos laikos. Tāpēc tiek izdarīti ieraksti dienasgrāmatās, kuru uzturēšanu diktē ne tikai atbildīga attieksme, bet arī Latvijas normatīvie akti. Vizīšu laikā ierakstus pārbauda arī Pārtikas un veterinārais dienests un Dabas aizsardzības pārvalde.
Vasilijs un Jevgēnija izveidojuši un uztur mājaslapu tīmeklī Reptile.lv, lai interesentiem būtu kur smelties izziņas materiālu. Pamatojoties uz šo informāciju, katrs cilvēks var atbildīgi pieņemt lēmumu, vai viņam vajag mājās turēt rāpuli. Abi kolekcionāri vēlētos panākt, lai ar rāpuļu uzturēšanu nodarbotos tikai profesionāļi un īsti entuziasti.
Vai šis Vasilija un Jevgēnijas hobijs ir uz mūžu? Sarunbiedri par to nav pārliecināti. Pagaidām ar rāpuļiem ir interesanti. Taču, ja suns un kaķis ir kompanjons un ģimenes loceklis, tad rāpuļi - tikai labi paziņas vai partneri, ar kuriem savienība uz mūžu netiek slēgta. Taču - kas zina, kā būs tālāk?