Šodien iznācu pie pusdienu galda un atkal tur atradu Brauna kunga savādo, nekaunīgo melno sievieti Kristiāniju sēžam man pretī. Liku viņai aiziet no galda, jo neesmu radusi ieturēt maltītes vergu sabiedrībā. Un tad es šo ogļmelno ērmu informēju, ka vēlos, lai tā uzvilktu formas kleitu un ieņemtu savu vietu pie pārējiem apkalpotājiem, abu dzimumu nēģeriem, kas, kā tiem arī pienāktos, mēroja lokus ap galdu, lai pasniegtu pusdienas kundzei. Jebkurā kristīgā namā viņas īstā vieta bija tur. Diemžēl viņa nelikās piegriežam ne mazāko vērību maniem vārdiem un nemazākā mērā nelika manīt, ka grasītos celties no krēsla, tālab es vēlreiz tai vaicāju, vai tā būtu tik laipna un atbrīvotu mani no savas klātbūtnes, lai varu sākt pusdienot. Melnā man uzmeta kādās smagās jūtās kaistošu skatu, kas nudien šķita bezprātīgs, acīm zvērojot naidā, ko varēju vien iedomāties milstam tai krūšu dzīlēs, kāpjam no cita avota nekā sāpes, ko būšu sagādājusi es. Uzvedībai jau topot frivolai, viņa atmeta galvu kā aizkaitināta būdama. «Massa teic, es var ēst pie gald. Ko es nepatīk kundzei?» Tas, kā varētu nojaust, kalpoja vien tam, lai viņas klātbūtne sāktu aizskart vēl vairāk. Apstāklis, ka tā man pieprasīja, lai izskaidroju tai savu uzvedību, lika manām asinīm uzvirst, un es sāku trīsēt aiz sašutuma.
Vēlreiz un jau nepiekāpīgākā balsī pavēlēju tai celties un aiziet no mana galda. Kad kļuva skaidrs, ka viņa paliks pie savas iecirtības, es pievērsos mūsu pirmajam sulainim, visai trausli veidotam vīram ar sirmumu deniņos, kurš, jāatzīst, izskatījās tikpat sašutis par šīs sievietes nepaklausības izrādi, kāda biju es. Liku šim melnajam kalpam aizvest nēģerieti no mana galda. Viņš nekavējoties nolika pulēto sudraba paplāti un tai tuvojās, atbildei uz ko viņa sāka visvaļīgākajā un rupjākajā veidā kliegt, izgrūžot vārdus, kuru nozīmi neatļaušos pat iztēloties. Ar to izrādījās pietiekami, lai sulainis atkāptos. Nelaimīgais kalps pagriezās pret mani, izlūgdamies, lai viņu apžēlo. «Labā kundze, šī pārāk nikna, nudien pārāk nikna.» Trešoreiz, jau aiz dusmām pār sevi vairs nevaldīdama, sāku kliegt pavēles melnajai sievietei, bet viņa bija tā, kuras plaušas bija piemērotākas šādai reizei, sākot apbērt mani ar lamām, brēcot un raidot lāstus kā kādai no Makbeta raganām. Mana atbilde uz šo pavērsienu, ar kaunu atzīšos, bija vien iebēgt guļamistabas neaizskaramībā, kurā paslēpu citu acīm gan savu asaru slacīto seju, gan nevarīgo niknumu.
Biju apņēmusies noslēgties savā maigajā un sievišķīgajā buduārā, kas veidots Lielajam namam neraksturīgs, līdz pat glābjošajai aizbraukšanas dienai, kuru piesaucu nākam tā, kā kāds cietumnieks varētu apsveikt sava ienīstā sprieduma termiņa beigas. Un, lūk, šajā brīdī dzirdēju pieklauvējam un - atskanam manas pavadones Stellas kluso balsi. Atbīdīju bultu un ielaidu to savā istabā, un nākamā brīdī jau redzēju, ka notikumi, ko izrādījos spiesta pārciest, to šķita satraukuši ne mazāk kā mani. Un atstājuši satriektu arī par to, ka viņa nebija izrādījusies tuvumā, lai sniegtu man morālu, kā arī faktisku atbalstu. Ātri aizvēru durvis un pamāju, lai tā atsēžas manā lielajā pītajā krēslā, kamēr pati atlaidos Holandes palagos. «Mīļo kundz,» tā iesāka, «Kristiānija ir no tām, kas prot burt, bet massam viņa patīk, un ar to ir gana.»
Turpinājums 31. janvāra numurā