Izglītības likuma vadlīnijas nosaka, ka izglītībai kā tādai jābūt iekļaujošai, un iekļaujoša skola ir vieta, kur visi jūtas labi, droši un var līdzdarboties. Ne tikai skolēni, arī pedagogi, vecāki. Ja bērnam ir viegli garīgās attīstības traucējumi vai mācīšanās grūtības, parasti viņš var apmeklēt vispārizglītojošo skolu. Skolas Diena skaidro, kā iekļaujošās izglītības principi darbojas ikdienā un kādus ieguvumus tā sniedz.
Visi esam atšķirīgi
Sabiedrība ir daudzveidīga, un bērnam ir jāmācās tajā iekļauties, pieņemt un konkurēt ar tiem resursiem, kas viņam doti. Ja skolēns jau no mazotnes tiek kaut kur nodalīts, viņā veidojas izpratne, ka ir viņš un ir «tie citi». «Mācot skolēnus ar mācīšanās traucējumiem, daudz pilnīgāk izjūtu to, ka skola ir «lielās dzīves» mikrovide; šie bērni izaicina domāt ārpus rāmjiem, domāt par pilnīgi citādu mācīšanās pieeju. Viņi turpretim, nedzīvojot nošķirti, izjūt konkurenci un izvirza savus mērķus, kas arī šiem skolēniem pēc skolas beigšanas palīdz būt veiksmīgiem darba tirgū,» novērojusi Ogres 1. vidusskolas matemātikas skolotāja Agnese Slišāne. Viņa saskārusies gan ar negatīviem, gan ļoti pozitīviem piemēriem - gan ar to, ka skolēni uzskata par netaisnību, kāpēc vienam skolotājs sniedz lielāku atbalstu, bet citam ne, gan ar pretimnākošu, atbalstošu attieksmi, kur skolēni ar labiem mācību sasniegumiem palīdz mācību darbā tiem, kam grūtības.
Valsts izglītības satura centra (VISC) Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase uzskata - katram cilvēkam ir posmi dzīvē, kad grūti kaut ko izdarīt. Bērniem mēdz būt periodi, kad grūtāk iemācīties kādu konkrētu mācību vielu, kad grūti uztvert informāciju, piemēram, pēc brīvlaika atgriežoties skolā. Tāpēc, viņasprāt, nevar nodalīt vienu definīciju, tieši kas tiek uzskatīti par mācīšanās traucējumiem, jo lielākas vai mazākas grūtības mēdzot būt ap 20% bērnu katrā vispārizglītojošās skolas klasē. «Arī ar neiroloģiskas dabas traucējumiem lielākā daļa bērnu var mācīties vispārizglītojošajā programmā. Viņiem vienkārši nepieciešams papildu atbalsts, ko var sniegt pedagogi, klasesbiedri, arī vecāki,» skaidro M. Reigase un stāsta, ka ir pētījumi, kas apliecina - būdami dažādi, mēs visi informāciju uztveram atšķirīgi. Skolotājam savs darbs ir jādiferencē. Jebkurā klasē būs bērni, kas ātri apgūs vielu un būs līmeni augstāk nekā pārējie, un būs tādi, kas atpaliks, ar ko būs jāpastrādā papildus. «Iekļaujošā izglītība nav domāta slinkiem skolotājiem. Skolotājam jāuzķer moments, kādi atbalsta pasākumi bērnam var palīdzēt. Pat vienādai diagnozei mācību traucējumi var izpausties atšķirīgi. Nav vienotas metodes, kā strādāt,» uzsver M. Reigase. Reizēm uz skolu bērns jau atnāk ar kāda speciālista noteiktu diagnozi, reizēm skolotājs pamana grūtības, bet logopēds, psihologs, speciālais pedagogs nosaka diagnozi un rekomendē metodes, ar kādām strādāt. Skolotājs klasē tās izmēģina, bet reti kad pirmā uzreiz palīdz, turklāt līdz rezultātam konsekventi jādarbojas mēnesi pusotru, skaidro VISC speciāliste.
Īpašais bērns un citi
Vaivaru pamatskola jau kopš dibināšanas 1996. gadā līdzās vispārizglītojošām programmām realizē arī iekļaujošās izglītības programmas. Skolā ir licencētas speciālās pamatizglītības programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, redzes traucējumiem un mācīšanās traucējumiem. Skolas direktore Inese Kārkliņa uzsver - katram bērnam, kam ir vājās puses, ir arī talanti, tikai jāprot tos ieraudzīt un attīstīt. «Daudz runājam ar bērniem, skaidrojam, izceļam, ar ko mūsu skola var lepoties. Var jau prātot, kas vajadzīgs vispirms: vai sabiedrībai jābūt iekļaujošai un iecietīgai un skolai jāseko tās piemēram, vai otrādi - iniciatīvai jānāk no skolas? Skolotāji veido diferencētus uzdevumus, strādā papildus ar bērniem, kam grūtības, taču ļoti svarīgas ir savstarpējās attiecības gan skolotājam un skolēniem, gan bērniem savā starpā,» uzskata I. Kārkliņa.
Iekļaujošā izglītība vislabāk darbojas sākumskolas klasēs. Problēmas sākas pusaudžu vecumā. Bērni vienkārši pieņem tos, kuriem ir smagi ārēji traucējumi, un neadekvātu uzvedību attaisno ar tiem. Bet mācīšanās traucējumus vai vieglus garīgās attīstības traucējumus neredz ārēji, tāpēc to ir grūtāk saprast - bērni mēdz krist par upuri vienaudžu izsmieklam, kas savukārt mācīšanās traucējumiem papildus rada arī uzvedības traucējumus. Profesionāla pedagoga uzdevums ir organizēt skolēnu kolektīvu tā, lai valdītu savstarpēja izpratne. Rīgas Valdorfskolas direktore Māra Svilāne stāsta, ka bērni līdz deviņu gadu vecumam mācās atdarinot, tāpēc skolēni ar mācīšanās traucējumiem, apgūstot zināšanas kopā ar parastiem bērniem, attīstās veiksmīgāk nekā tad, ja atrastos speciālā skolā. Taču viņa uzsver - daudz kas atkarīgs no traucējumu smaguma pakāpes, jo reizēm īpašais bērns var apgrūtināt darbu klasē tik ļoti, ka cieš ne tikai viņš pats, bet arī visa klase. «Skolotājam ir liels izaicinājums strādāt ar bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi. Jāmeklē jaunas metodes, jābūt radošam un ļoti pacietīgam. Tas nāk par labu jebkuram pedagogam kā profesionālim, taču ne katrs to spēj,» novērojusi M. Svilāne. Viņa uzskata, ka bērnu sekmes atkarīgas ne tikai no mācību metodēm, bet arī no emocionālā klimata, kāds valda skolā. Kad emocionāli jūtamies labi, varam veiksmīgāk iemācīties, veiksmīgāk strādāt.
Ar asistentu efektīvāk
«Izglītības likums nosaka, ka vecāki var izvēlēties izglītības iestādi. Lielākoties jau vecāki grib, lai bērnus, kuriem ir viegli attīstības vai mācīšanās traucējumi, uztver tāpat kā visus, un viņi labprāt sūta atvases vispārizglītojošās, nevis speciālās skolās. Nauda seko skolēnam līdz pašvaldībai. Bērniem ar mācīšanās traucējumiem šī nauda ir par 84% lielāka nekā pārējiem, un skolai ir izdevīgi licencēt speciālās programmas arī tad, ja klasē ir kaut vai tikai viens bērns, kam konstatēti mācīšanās traucējumi. Tādējādi var piesaistīt papildu speciālistus, kas ieteiks labākās metodes,» skaidro M. Reigase. Skolotājs var bērnam pielāgot atšķirīgu uzdevumu izpildes tempu, pārbaudes darbus dalīt vai saīsināt, tiem, kam grūtāk lasīt un rakstīt, atprasīt uzdevumu mutiski. Valsts pārbaudes darbiem oficiāli paredzēts ilgāks laiks, bērni ar mācīšanās traucējumiem tos kārto citā telpā, ir vairāki starpbrīži. «Labi, ja skola var piesaistīt skolotāja asistentu, kas palīdz darboties klasē, kur ir bērni ar mācīšanās traucējumiem. Tad iespējams efektīvāk realizēt alternatīvu mācību metožu klāstu. Piemēram, matemātikā integrēt mūziku vai citus aspektus, kas palīdz konkrēto vielu apgūt caur citām maņām, ja kāds no uztveres kanāliem ir bloķēts. Bieži vien bērns ar lasīšanas grūtībām jeb disleksiju ir, piemēram, lielisks mūziķis,» uzsver M. Svilāne. Viņasprāt, iekļaujošās izglītības galvenais pluss ir ieraudzīt, cik daudzveidīgi mēs esam kā cilvēki.