Zem ūdens koka kuģis, tā daļas un krava saglabājas vislabāk, un, ja tos grib izcelt, jābūt nopietnam pasākumu kompleksam. Vraku saglabāšanos ietekme tā dēvēto zemūdens kokgraužu jeb kuģu tārpu savairošanās Baltijas jūrā. Šie kuģu tārpi, kas pēc būtības ir jūras moluski, pamatā dzīvo siltajos un sāļajos ūdeņos, tomēr sakarā ar klimata maiņu ir savairojušies arī ūdeņos pie Dānijas un Vācijas piekrastēm, un zinātnieki uzskata, ka tuvākajā nākotnē tie izplatīsies visā Baltijas jūrā. Šie moluski ir spējīgi iznīcināt vraku 10-15 gadu laikā, tāpēc tiek veidoti dažādi projekti, lai saprastu, kā cīnīties pret kuģu tārpu izplatīšanos un zemūdens objektu tālāku iznīcināšanu.»
Zinātnieks uzskata, ka zemūdens arheoloģijas nozare ir atstāta novārtā. Tā varētu attīstīties tikai ar jauniem speciālistiem, entuziastiem, kas zemūdens arheoloģiju popularizētu vairāk, saņemtu valsts atbalstu finansējuma veidā, jo zemūdens objekti ir būtisks valsts kultūrvēsturiskais mantojums, kas jāsargā un jāsaglabā nākotnes paaudzēm. Ideālā variantā būtu nepieciešams speciālists ar augstāko akadēmisko izglītību un ūdenslīdēja prasmēm. Zemūdens arheoloģisko pieminekļu apzināšana ir ļoti smags darbs, kas prasa ne tikai specifisku aprīkojumu, bet arī labu veselību. Diemžēl Latvijā zemūdens arheologa specialitāti nav iespējas apgūt. «Situācija, ka mums kā jūras valstij nav nacionāla mēroga jūras muzeja, kur tiktu apkopots arī arhīvs un vēsturiskās liecības, ir absurda, jo tādi ir gan Lietuvā, gan Igaunijā. Protams, materiāli tiek glabāti dažādos muzejos, piemēram, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ventspils, Jūrmalas un citos reģionālajos muzejos, bet šis fonds nekur netiek apkopots,» norāda J. Urtāns.