Attieksme kā mājās
Dienas centrā Ābeļzars uz nūjošanas, pērļošanas, zīmēšanas nodarbībām, uz cepuru un priekšautu ballēm, kafijas baudīšanu un sadziedāšanos nāk dažāda vecuma seniori, arī deviņdesmitgadnieki. «Pie mums nav domstarpību un nav cilvēku šķirošanas,» uzsver seniori. Natālija Sergejeva pārstāv krieviski runājošo senioru grupiņu un ir pateicīga sociālajiem darbiniekiem par radītajām iespējām mācīties latviešu valodu. «Attieksme šeit ir kā mājās - visi draudzīgi, neviens nepārmet, ka runājam krieviski. Sākumā, kad šeit atnācu, latviski nerunāju ne vārda. Tagad saprotu visu,» lepojas Natālijas kundze. Bet Ļubova Beļkova, bijusī Operetes teātra aktrise, vaļsirdīgi atzīstas, ka savā profesionālajā dzīvē bijusi ļoti noslogota un tolaik apskaudusi sievietes, kuras prot adīt, izšūt un tamborēt. «Šeit iemācījos rokās turēt adatu, pirmoreiz mūžā sāku zīmēt. Man tā ir iespēja vairāk kontaktēties ar cilvēkiem, jo dzīvoju viena četrās sienās. Te katrs seniors ir ar savu raksturu, savām atklāsmēm - iepazīstot cilvēkus, mēs kļūstam bagātāki,» uzskata Beļkovas kundze.
«Mēs priecātos, ja klubiņā iesaistītos vēl vairāk senioru,» piebiedroties aicina Skaidrīte Liepiņa. Viņa atminas, cik aizraujošs bijis pasākums, kur katram bija jāatnes sava bērnības fotogrāfija un pārējiem jāuzmin - vai tā Skaidrīte vai Velta... «Vēl mēs varētu rakstīt savas biogrāfijas, dalīties ar izjūtām, kā katrs uztveram dzīves jēgu. Galu galā - kādu punktu vai komatiņu mūsu dzīves jēgai šeit piešķir kaut vai šie zīmējumi,» par senioru zīmējumu izstādi priecājas Liepiņas kundze.
Bēdu cēlonis cits
«Nav svarīgi, kā to dara, bet tas - ko dara. Nav svarīgi, cik filigrāni ir veidoti rokdarbi, bet tas, ka seniori šeit vēlreiz dzīvē ko iemācās - kādu zaudēto spēju vietā atrod jaunas,» uzskata Ābeļzara vecākā sociālā darbiniece Inese Siliņa. «Katram ir mākslinieciskas dotības - kā bērnības lauks, kas visai dzīvei atstājis izjūtas. Galvenais ir mēģināt sevī tās atkal atklāt. Pie mums nāk gūt spēku, atklāsmi un apjausmu, ka spēki nav zuduši.»
Inese Siliņa atceras centra veidošanās sākumu 90. gadu beigās. Tolaik viņa koordinējusi pabalstu piešķiršanu pensijas vecuma ļaudīm: «Cilvēks saņem maksimālo pabalstu, ko var piešķirt naudā, un, kaut tas divreiz pārsniedz pensijas apmēru, ar bēdīgu seju vien nosaka: «Nu tad paldies par to pašu...» Sapratu, ka ar naudu nevar palīdzēt. Tā neaizlāpa visus caurumus. Cilvēks domā, ka visas bēdas sākas naudas trūkuma dēļ, taču neaptver, ka bēdu cēlonis ir cits.» Būdama pēc izglītības psiholoģe, Inese izveidojusi eksperimentālu veco ļaužu grupiņu - sapulcinājusi apmēram 20 seniorus. Latvijā tolaik vēl nebija pieredzes, kā ar šīs vecuma grupas cilvēkiem strādāt, bet Inese darbā izmantojusi dažādas praktiskās psiholoģijas metodes. «Senioriem ļoti grūti lūgt palīdzību - vingrinājāmies to darīt. Mācījāmies pateikt: nē. Skumām par viena cilvēka bēdām: atnāk kundzīte, kurai nomiris sunītis, raudājām kopā. Izlādējām dusmas, plēšot avīzes vai spilvenu dauzot.» Tas palīdzējis emocionāli un psiholoģiski. «Citādi vecais cilvēks viens pats sēž mājās, mute ciet un beigās pat runāt vairs nemāk. Tā ir realitāte - tik ilgi noslēdzas sevī, ka mute fiziski neklausa un aizmirstas vārdi,» uz vientulības postošo spēku norāda I. Siliņa. Tāpēc tik būtisks ir sociālais darbs ar vecajiem ļaudīm, ne tikai pabalsti vien. 1999. gadā Rīgā tika nodibināti divi Rīgas sociālā dienesta dienas centri, Ābeļzars ir viens no tiem.
Darīsim lietas kopā!
Dienas centrā valda strikta kārtība, ir rakstītie un nerakstītie likumi, kas atvieglo saskarsmi, uztur pozitīvu noskaņu. «Atnāk seniori, televīzijā saskatījušies kriminālo informāciju, un šausminās par slepkavībām. Bet lai neskatās un nelasa drūmu informāciju, lai nenes šeit melnās domas un arī paši tās nedomā. Parasti tad viņiem saku: «Vai jūs saucat visus svešus cilvēkus: dzērājus, huligānus savā mājā? Nesaucat. Tad kāpēc nakts vidū caur televizoru savā telpā ļaujat ienākt visas pasaules noziedzniekiem? Senioriem koriģējam arī uzvedību, lai nedara viens otram pāri, nerunā lietas, ko nevajadzētu runāt,» stāsta I. Siliņa un piebilst: «Skaista pasaule izskatās tad, kad pašiem ir labi. Bet skaistums arī no pašiem izriet, jo pasauli var ieraudzīt gan tumšu, gan gaišu.»
Arī pati Inese no saviem senioriem ko mācījusies: «Turēties rāmī un neteikt, ka esmu veca, kaut arī pati jau esmu pensijas vecumā. Es nejūtos veca! Dažām kundzēm te ir pāri 90, viņas pensijā pavadījušas vairāk laika nekā darba dzīvē. Mēs jau nevaram zināt, cik ilgi mums katram jādzīvo. Bet, ja jādzīvo līdz 90 gadiem un jau šodien jutīšos veca, tad vēl 20 gadus dzīvošu veca! Labāk uzskatīt, ka esmu vēl jauna un to vecuma sajūtu atstāt pašam pēdējam dzīves posmam. Ir jācenšas noturēties jaunam, cik ilgi vien var!»
Reiz seniori sanākuši uz tikšanos vasaras dienā, kad aiz loga plus 36 grādi. Dāmas kopīgi izvaidējušās, cik karsti, cik grūti. Bet saulīte taču pa zemes virsu staigā, un vasara ir gaidīta visu garo ziemu - nu var sapulcēties, vēsu ūdeni padzerties. Ir taču labi?! «Jā,» secinājušas dāmas, tiešām ir labi. «Bet cik grādu ir aiz loga? Tie paši 36... Tā ir attieksmes lieta - paskatīties uz labajām lietām, ieraudzīt tās, bet, ja ir grūti, runāt par to. Palīdzēsim. Dusmosimies kopā, raudāsim kopā, smiesimies kopā. Darīsim lietas kopā!» aicina Inese Siliņa.