Kā iepazīstinātu ar sevi tos, kas par tavu eksistenci dzejas pasaulē uzzinājuši līdz ar pirmā krājuma iznākšanu?
Esmu 22 gadus vecs filozofijas students (studē Latvijas Universitātē - L. S.), kurš šobrīd dzīvo Siguldā. Šis ir mans pēdējais bakalaura studiju gads, tādēļ tuvākais mērķis ir uzrakstīt labu diplomdarbu.
Cik sen loloji sapni par pirmo krājumu? Vai rezultāts sasaucas ar sākotnējiem priekšstatiem par to, kādam īsti jābūt šim pirmajam?
Kad man bija 18 gadi, daži Latvijā atzīti dzejnieki iedrošināja domāt par pirmo grāmatu. Laika gaitā bija dažādas idejas, kā tā varētu izskatīties, bet nemainīga vienmēr bija vēlme uzrakstīt grāmatu, kurā būtu pēc iespējas mazāk lieku dzejoļu. Pašam grūti spriest, cik veiksmīgi tas ir izdevies. Lai spriež kritiķi. Domāju, ka varēja būt arī sliktāk, ja steigtos izdot ātrāk.
Krājuma tituldzejolis ir Biedrs Sniegs - tā nodēvēta arī pati grāmata. Tavā dzejā vispār daudz ziemas, vasaras un citu gadalaiku sajūtu.
Ilgu laiku biju pārliecināts, ka ziema ir mans mīļākais gadalaiks, tagad nemēģinu gadalaikus īpaši klasificēt. Krājumā ir samērā daudz ziemas un vasaras, jo tie man vienmēr likušies mierīgi periodi. Ziema nāk ar klusumu, vasara - ar brīvību. Divas lietas, kas man ir ļoti svarīgas. Mani kā dzejnieku un cilvēku vispār iespaido apkārtējā vide - skats ārā pa istabas logu, situācija valstī, vēsmas pašmāju literatūrā, taču politiku savā dzejā nevēlos iekļaut. Vismaz pagaidām ne. Tad jau labāk ziemu.
Krājumā apkopota dzeja no 2005. gada līdz šim brīdim. Vai esi domājis, kā laika gaitā ir mainījušās tavas tematiskās intereses un izteiksmes veids?
Neesmu daudz reflektējis par to, tomēr tas nenozīmē, ka pārmaiņas neesmu pamanījis. Līdz 2008. gadam rakstīju lielākoties skumji ironiskus darbus, pēc tam - drusku nopietnāk un izvērstāk. Jau kādu laiku nerakstu ironiski, tāds izteiksmes veids man šobrīd nav tuvs, tomēr Biedrs Sniegs otro nodaļu veltīju agrīnākiem darbiem. Man un Mārim Salējam tie nešķita tik vāji, lai atstātu aiz borta.
Vai tev ir viegli publikas priekšā lasīt savu dzeju?
Kā kuru reizi. Dažkārt saku jā, bet pēcāk negribīgi eju un lasu. Ir pasākumi, kur bija patiešām patīkami uzstāties, piemēram, Dzejas maratonā 2008. gadā un visos «gājienos» ar dzejniekiem. Man ir svarīgi, lai tas ir pasākums, kurā es ne tikai uzstājos, bet arī dzirdu labu dzeju no citiem autoriem.