Latviešiem tik kultūrvēsturiski nozīmīgas publikācijas netop bieži, lai skumji neteiktu - ārkārtā reti. Priedes Rakstu 1. sējumā apskatīts laika posms no rakstnieka bērnības līdz 1958. gadam: «Priede ir parūpējies par dramaturģisko materiālu paša dzīves režisēšanai. Grāmata ir viņa daiļrade - lugas, scenāriji, raksti par arhitektūru, dramaturģiju, teātri, kultūras vēsturi, izcilām personībām, Brāļu kapiem, folkloru. Arī citu cilvēku raksti par pašu autoru.»
Kāds bija pirmais impulss, kas pamudināja tevi ķerties pie Gunāra Priedes daiļrades un dzīves hronoloģizēšanas?
Ja nebūtu dzejnieka Pētera Zirnīša piedāvājuma to darīt, es pati neko tādu nebūtu iedomājusies, tomēr īstā atbilde būtu jāmeklē tajā, kāpēc es piekritu šim piedāvājumam. Pirmkārt, Gunārs Priede ir personība, kas Latvijas kultūrā atstājusi pēdas ne tikai šaurā profesionālā jomā, bet arī kultūras vides kopšanā un veidošanā, sākot ar folkloras popularizēšanu un beidzot, kā šodien saka, ar kultūrpolitikas veidošanu Rakstnieku savienības vadītāja postenī. Otrkārt, emocionālais iespaids, ko biju guvusi no viņa lugu iestudējumiem un arī pašām lugām. Visspilgtākais - Rūdolfa Plēpja un Maijas Apines (Arhitekta un Arhitekta sievas) publiskās tiesas skats no Ādolfa Šapiro iestudētajiem Sniegotajiem kalniem Jaunatnes teātrī 1986. gadā. Lai interesētos par kādu mākslinieku tuvāk, ir jāciena vai nu viņš pats, vai viņa darbi, bet vislabāk, ja abi kopā. Treškārt, pētnieka izzinātkāre, ko tad slēpj slavenās 185 piezīmju grāmatiņas jeb dienasgrāmata, ko Priede rakstījis visa mūža garumā.
Vai, strādājot ar Priedes arhīvu, mainījusies tava attieksme pret viņu kā cilvēku, kā radošu personību, kā funkcionāru?
Savādi, bet nē. Ja nu vienīgi tas, ka es Gunāru Priedi satiku tai vecuma grupā, kad cilvēks netērzē, bet vēstī, respektīvi, uz visu skatās mazliet distancēti un zinoši, kas droši vien daļēji ir šķērslis viņa pēdējo - XX gadsimta 90. gados tapušu lugu iedzīvināšanai šodienas teātrī. Dienasgrāmatas, vēstules un, protams, pašas lugas jaunības un brieduma gados atklāj aktīvu un sabiedrisku cilvēku, kas dzied ansamblī, nelaimīgi mīl, kopā ar studentiem rok kartupeļus, dodas uz ballēm, uzņem viesus utt.
Ar kādām tehniskajām grūtībām nācās sastapties šo ilgo gadu laikā, līdz projekts tapa par grāmatu? Kāpēc? Varbūt bija vēlēšanās mest mieru?
Laiks un nauda. Briesmīgi skan, bet tieši tā tas arī ir. Un man bieži ir jādomā par tām radošajām iecerēm, kas man un maniem kolēģiem paliek nerealizētas, un mēs par tām pat neuzzinām. Iznāk komerciāli precīzi izrēķināts produkts par Ugunsgrēka varoņiem, bet joprojām nav grāmatas par Rūdolfu Plēpi vai Daci Eversu, vai Arnoldu Liniņu. Protams, kādā brīdī man ir bijis kārdinājums atmest ar roku, bet bija žēl jau izdarītā un arī pienākuma apziņa darīja savu. Tādēļ, protams, jāpasaka liels paldies Kultūrkapitāla fondam un arī Gunāra Priedes brālim Pēterim Priedem par finansiālu atbalstu.
Kā tu galvenās līnijās raksturotu Priedes stilu? It kā vispārzināms ir Lilijas Dzenes dotais apzīmējums «klusās lugas»...
Pirmo lugu Jaunākā brāļa vasara (1954) Priede pats nodēvē par lirisku drāmu. Lai tā arī paliek.
Kādu vietu tu piešķirtu Priedem latviešu XX gadsimta teātra vēsturē? Kas ir viņa būtiskākie nopelni?
Priedem ir Priedes vieta. Tātad nevar sajaukt ne ar vienu citu. Būtiskākie nopelni - ar viņu sākās laikmetīga dramaturģija Padomju Latvijā, jo līdz Staļina nāvei latviešu «padomju» autori centīgi sekoja priekšrakstiem un priekšstatiem par to, kādai jābūt padomju literatūrai, dzīvu cilvēku vietā no skatuves runāja cilvēki - shēmas. Līdz ar Priedes parādīšanos ticība pašu lugām atgriezās gan režisoros un aktieros, gan skatītājos. Otrkārt, ar vairākām lugām Priede arī turpmākajos gados bija pirmais, kas tik drosmīgi un atklāti aizsāka sarunu par sabiedrībā samilzušām problēmām. Te jāmin gan Trīspadsmitā, gan Smaržo sēnes, gan Zilā, gan Centrifūga, gan Sniegotie kalni, bet es varētu to pierādīt arī ar mazāk zināmu lugu piemēriem, kaut vai inteliģences lomas krasa samazināšanās, kas atklāta lugās Ceturtdienas ciemiņi un Auseklītis virs Betlēmes.
Ar kuriem režisoriem, tavuprāt, Priedem izdevās auglīgākā sadarbība? Kā vērtē Ādolfa Šapiro metodi - pamatīgi pārsteigt pašu dramaturgu ar formas ziņā negaidītām Priedes darbu interpretācijām?
Pēteris Pētersons atklāja latviešu skatītājiem Priedes lugas. Tas ir jaunības posms un noteikti saucams par sadarbību, jo Priedem ir savs vārds aktieru izvēlē. Ādolfs Šapiro piedāvāja neatkarīgu redzējumu, bet, izņemot Aivaru gaidot izlasīšanu absurda atslēgā, pārējos darbus par pilnīgi pretējiem autora iecerei es nesauktu. Vīlandes teātra Ugala režisora Aleksa Satsa iestudējumi bija vistuvākie tai intonācijai, kādā Priede pats rakstīja - galējs lakonisms ārējās izpausmēs un aizturētas spēcīgas emocijas.
Kuras tev šķiet trīs labākās Priedes lugas, kam būtu vērts pievērst uzmanību tagadējai režisoru paaudzei?
Zilā, bet tā par uzmanības trūkumu nesūdzas. Smaržo sēnes - jo palikusi neatklāta, un jaunu cilvēku gatavība uz kompromisiem karjeras vārdā ir apbrīnojami aktuāla parādība. Tava labā slava - jo negaidītā veidā aplūko problēmu par to, vai liels mākslinieks vienmēr ir liels cilvēks.
Kā tu prognozē - Gunāra Priedes Raksti kļūs par kultūrvēsturiskas misijas piepildījumu, sava veida muzejisku vērtību nenoskārstai vajadzībai vai grāmatām, kuras reāli lasa?
Gribētos, lai lasa. Ceru, ka Gunāra Priedes redzesloka plašums piešķirs Rakstiem tādu mērogu, lai tie būtu uztverami kā Latvijas XX gadsimta kultūras vēsture Priedes acīm.