Lai arī cik laba vai slavēta būtu iepriekšējā valdība, veidojoties jaunai, ikreiz ceram, ka tā būs labāka vai vismaz ne sliktāka par iepriekšējo. Tāpat arī šoreiz, kaut labi zinām, ka nākamajai valdībai būs lemts nostrādāt vien nepilnu gadu, līdz tās vietā nāks 12. Saeimas veidotais Ministru kabinets.
Atceroties daudzos kašķus, kas pēdējā laikā bija raksturīgi nu jau demisionējušās valdības koalīcijai, pirmā lieta, ko gribētos, - lai partijas, kas veidos nākamo valdību, jau savlaicīgi spētu vienoties par savstarpēji korektiem sadarbības noteikumiem. Priekšā ir vēlēšanu laiks, skaidrs, ka valdību veidojošās partijas lielā mērā cīnīsies par vienu un to pašu vēlētāju loku.
Ja tās neatteiksies no līdz šim piekoptās politisko partneru pazemošanas taktikas, nav grūti prognozēt, ka pašas arī būs lielākās zaudētājas. Tāpēc prātīgāk tām būtu konkurēt ar labāku piedāvājumu, aktīvāku rīcību problēmu risināšanā, demonstrējot augsti atbildīgu attieksmi pret valsti un tās iedzīvotājiem.
Esam piedzīvojuši, ka izdabāšana starptautiskām institūcijām un ārvalstu kapitālam, tieksme pēc formāliem cipariskiem rādītājiem Latvijas politiķiem daudzkārt bijusi augstāka prioritāte nekā atbalsts vietējās uzņēmējdarbības konkurētspējas pilnveidošanai. Tādai attieksmei jāpaliek pagātnē. No jaunās valdības gribētos sagaidīt lielāku ieklausīšanos vietējo uzņēmēju, tos pārstāvošo nevalstisko organizāciju, kā arī zinātnieku, augstskolu mācībspēku, pašvaldību vadītāju un arī Saeimas opozīcijas viedokļos. Jo svarīgs ir risinājums, nevis tas, kuram pirmajam tas ienācis prātā. Savukārt paštaisnums un politiskā greizsirdība ir attīstību bremzējoši, nevis veicinoši faktori.
Šobrīd sākusies diskusija par to, vai ministru amatos būtu liekami pārstāvji no attiecīgo jomu profesionāļiem vai partiju vides. Abām pieejām ir gan savi plusi, gan mīnusi.
Ja ministrs ir politiķis, kurš kandidē vēlēšanās un cer turpināt strādāt arī nākamajā valdībā, viņa attieksme pret sabiedrību ir daudz atbildīgāka, skatījums uz attiecīgo jomu - ilglaicīgāks. Vienlaikus pastāv liels risks, ka šāds ministrs maksimāli izvairīsies no nepopulāru lēmumu pieņemšanas un būs tendēts augsto amatu izmantot kā administratīvo resursu priekšvēlēšanu kampaņā. Savukārt profesionālis savā darbībā varētu būt neatkarīgāks no pārstāvētās partijas politiskajām interesēm, taču tajā pašā laikā noskaņots risināt tikai attiecīgā brīža problēmas, iespējams, šauras profesionālas grupas interesēs.
Lai arī kāda būtu pieeja ministru izvēlē, no sabiedrības viedokļa būtiski, lai viņi būtu gan cienīti profesionālajā vidē, gan saņemtu partijas, kas izvirzījusi, un koalīcijas kopumā atbalstu, lai viņi strādātu ar ilgtermiņa skatījumu uz valsts attīstību un neizmantotu amatu sevis popularizēšanai priekšvēlēšanu laikā.