Kas notika Juglā? Sieviete turēja Šariku dārza graustā, piesietu pie galda kājas, šad tad atnesa viņam kaut ko ēdamu, neveda Šariku staigāt. Un tā aiz gada gadā. Suns izmisumā rēja un gaudoja. Šariku žēloja un baroja sveši cilvēki. Pāris reižu suns bija pamucis, taču nevienu neaiztika, pats atnāca atpakaļ. Dzīvnieku aizstāvji piedāvāja iekārtot Šariku, atrada viņam vietu patversmē, taču saimniece apgalvoja, ka pati rūpēšoties par suni. Viņa nesaprata, kas Šarika sirdī notika baisajā ieslodzījumā. Iespējams, todien, kad sieviete atnāca pie Šarika, suns paspruka un, kad viņu atkal gribēja siet pie nolādētās galda kājas, protestēja sev vienīgajā pieņemamajā veidā.
Tūkstošiem suņu laukos un pilsētās, saimnieku šādi «aprūpēti», pusbadā, īsā ķēdē, dzīvo pie apgāztas ūdensbļodas un svelmē un salā, savos mēslos mīcoties, uzticīgi sargā. Cik ilgi sociāls dzīvnieks spēj izturēt šādus apstākļus? Neviens suns nepiedzimst agresīvs. Skarbi, bet tautas paruna vēsta - ko sēsi, to pļausi.