Dabasgāzes tirgu liberalizēšanai aktīvi ķērusies klāt Lietuva un Igaunija, savukārt Latvija dabasgāzes tirgus liberalizāciju atlikusi līdz 2014. gadam, apņemoties no LG nodalīt gāzes pārvades tīklus un izstrādāt mehānismu jaunu piegādātāju piekļuvei. Lai arī paši politiķi uzskata, ka liberalizācijas apšaubīšanai nav pamata, vienotas pārliecības par to nav.
Vēsture pierādījusi, ka līdzšinējie dabasgāzes tirgus atvēršanas mēģinājumi ir izgāzušies. Arī šobrīd politiķu stingrās stājas trūkums pret LG akcionāriem, īpaši Gazprom, tiek vērtēts kā nopietns kavēklis. «Latvijā visā pilnībā redzama gāzes narkozes ietekme. (..) Tomēr nekas netiek darīts, lai šo situāciju mainītu. Ja šodien netiks pieņemti nekādi būtiski lēmumi par gāzes tirgus atvēršanu, 2014. gadā situācija nebūs mainījusies ne par kapeiku,» saka enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš.
Lai arī dabasgāzes tirgus liberalizācijas mērķis ir dot patērētājam plašākas iespējas iegūt enerģiju no vairākiem piegādātājiem, Latvijas gadījumā tas var arī nenostrādāt. Šeit jauni dabasgāzes piegādes kanāli samērā mazā Baltijas dabasgāzes tirgus dēļ varētu veidoties lēni, savukārt patērētājiem caur saviem elektrības, siltuma un gāzes rēķiniem, iespējams, varētu nākties samaksāt gan par dārgo LG sadales procesu, gan arī par jaunu dabasgāzes piegādes kanālu izveidi.
Monopola ķīlnieki
Gāzes tirgus liberalizācijas centieni Latvijā aizsākās vairāk nekā pirms pieciem gadiem, tomēr būtisks progress joprojām nav panākts. «Latvija atrodas starp diviem dzirnakmeņiem - no vienas puses tās ir Eiropas Savienības (ES) prasības par gāzes tirgus atvēršanu, kuras valdība atbalsta, bet no otras - valstij saistošais 1997. gadā slēgtais LG privatizācijas līgums, kurš uzņēmumam nodrošina gāzes apgādes monopoltiesības līdz pat 2017. gadam,» skaidro ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība).
LG monopoltiesības garantējošais akcionāru līgums šķēršļus tirgus liberalizācijai lika jau 2005. gadā. Lai arī Saeima pieņēma likuma grozījumus, atverot dabasgāzes tirgu, tiesvedības draudu ietekmē tā tika atlikta. Nav izslēgts, ka tas būs klupšanas akmens arī 2014. gadā.
«Liberalizācijas atlikšana nebūt nenozīmē, ka 2014. gadā tiks pārtraukts esošais LG akcionāru līgums. Tas nozīmē, ka lēmums par liberalizācijas ieviešanu ir atlikts, lai 2014. gadā valsts ar LG akcionāriem par to atsāktu sarunas,» pārliecināts ir LG padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis, atgādinot par iespējamo tiesvedību līguma laušanas gadījumā, kā arī par nupat uzlaboto Latvijas un Krievijas attiecību pasliktināšanos.
Lai arī tiesvedību liberalizācijas gadījumā izslēgt nevar, daži eksperti šaubās, vai LG akcionāri par šādu soli izšķirsies, jo LG kā jebkuram ES teritorijā strādājošam uzņēmumam jāpakļaujas vienotajai likumdošanai. Taču paļauties uz šādu scenāriju vien nedrīkst. Tāpēc Latvijai kopā ar pārējām Baltijas valstīm laikus jāformulē vienots viedoklis, lai vajadzības gadījumā tās būtu gatavas vērsties ar sūdzību pret Baltijas gāzes apgādes kompāniju ietekmīgāko akcionāru Gazprom Eiropas Komisijā (EK) par konkurences noteikumu pārkāpumiem.
«Gazprom šajā jautājumā zaudēs,» pārliecināts eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš, norādot, ka EK spējusi pierādīt Microsoft un Google monopolus, tāpēc nav šaubu, ka pierādīts tiks arī Gazprom monopols Baltijā. «Nezinu, vai pats Gazprom ir sapratis, ka tam potenciāli var rasties milzu zaudējumi,» piebilst K. Kariņš.
Vadus neatņems
Būtiska ES prasība dabasgāzes tirgus pilnvērtīgai liberalizēšanai ir pārvades un sadales tīklu nodalīšana no gāzes piegādes uzņēmuma ar tā īpašniekiem nesaistītā uzņēmumā, tādējādi garantējot piekļuvi jauniem dabasgāzes piegādātājiem.
Lietuvas un Igaunijas politiķi jau paziņojuši, ka apsver iespējas pilnībā nodalīt vietējo dabasgāzes monopolistiem piederošos cauruļvadu sistēmu no to pašreizējās īpašnieku struktūras. Tomēr Latvijā šāds risinājums atzīts par pārāk radikālu. «Te risinājums varētu būt līdzīgs vienam no Latvenergo tālākās reorganizācijas modeļiem, kas paredz sadales un pārvades tīklu nodošanu nomā uzņēmumam, kurš ir absolūti nesaistīts ar to līdzšinējo īpašnieku,» stāsta EM parlamentārais sekretārs Klāvs Olšteins.
Iespējams, ka šāds modelis izvēlēts, lai Latvija atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas nenokaitinātu Gazprom, ar kuru prezidenta vizītes laikā Maskavā panākta vienošanās par gāzes iepirkuma cenas samazināšanu par 15%. Tomēr EM pārstāvis neizslēdz - ja Latvijas un Gazprom attiecības būtiski pasliktināsies, var nākties domāt arī par radikālāku risinājumu izmantošanu.
Tomēr, lai arī kādu gāzes apgādes tīklu nodalīšanas modeli Latvija izvēlētos, cauruļvadu sistēmas nodalīšana nebūs lēta. «Pēc sākotnējām aplēsēm, LG sadalīšanas process vien prasīs vairākus miljonus latu. Tāpat par vairākiem miljoniem latu palielināsies ikgadējās gāzes apgādes sistēmas uzturēšanas izmaksas, jo pēc LG sadales darbu turpinās divi uzņēmumi ar divām administrācijām,» stāsta LG preses sekretārs Vinsents Makaris.
Jaunu avotu drīz nebūs
Līdz šim ar jaunu gāzes piegādātāju meklējumiem Baltijas valstīm nav veicies. Iemesls gaužām vienkāršs - mazā dabasgāzes tirgus dēļ jebkuri alternatīvu gāzes piegāžu projekti nav bijuši komerciāli izdevīgi.
Šo apstākli zina arī ES, kura apņēmusies daļēji finansēt reģiona cauruļvadu sistēmu starpsavienojumu veidošanu, kā arī sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecību kādā no Baltijas valstu vai Somijas ostām. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka šos projektus izdosies īstenot tikai pēc 2014. gada. Pēc pašreizējām aplēsēm, SGT projekta īstenošana varētu noslēgties aptuveni piecus gadus pēc tā uzsākšanas, savukārt Lietuvas un Polijas dabasgāzes tīklu savienošana - 2016. gadā, bet Igaunijas un Somijas starpsavienojumu - 2015. gadā.
Lai arī Polijas un Lietuvas gāzes tīklu reversais savienojums beidzot būs pirmais, kurš izolēto Baltijas gāzes apgādes sistēmu savienos ar Rietumeiropu, pēc J. Savicka domām, maz ticams, ka tas tiks izmantots Baltijas apgādei ar Rietumeiropas gāzi: «Drīzāk es esmu pārliecināts, ka 90% gadījumu mēs no Inčukalna pārdosim gāzi pašiem poļiem.» Tālab par reālāko dabasgāzes piegāžu dažādošanas avotu vairums ekspertu sliecas uzskatīt perspektīvo Baltijas SGT.
Cīņā par iespējām būvēt gāzes termināli Rīgas ostā iesaistījusies Ekonomikas ministrija. Tomēr interesanti, ka, pēc A. Kampara teiktā, par Latvijas priekšrocībām uzskatāms ne vien Rīgas ostas ģeogrāfiskais stāvoklis un sakārtotie gāzes apgādes tīkli, bet arī cits faktors - energokompānijas Latvenergo Rīgas termoelektrostacijas, kuras perspektīvā varētu patērēt 25% no termināļa gāzes. Ne mazāk interesants ir arī cits fakts - kaut arī šobrīd nav zināms, kurš investors Rīgas ostā varētu būvēt gāzes pārkraušanas termināli, ja par Baltijas SGT atrašanās vietu tiks izvēlētā Latvija, līdz šim to aktīvi vēlējusies darīt J. Savicka vadītā Itera Latvija, kura arīdzan ir viena no LG akcionāriem un jau esošajiem Latvijas dabasgāzes piegādātājiem.