Domas mainīju, pārrunājot ar premjeru viņa redzējumu par kultūras jomu. Uzaicinājums arī nākotnē uzņemties atbildību par šīs jomas administrēšanu man bija izšķirīgais motīvs savu iepriekšējo nostāju mainīt. Arī atbildība. Tas, kas šā apmēram pusotra gada laikā ir izdarīts, ir svarīgi, un negribētos to atstāt novārtā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka kultūras ministram jābūt no kultūras cilvēku vidus, nevis tikai administratoram.
Aizejot no Tautas partijas (TP), nebiju arī runājis ne ar vienu citu politisko spēku. Turpinot strādāt un pamazām daudz ko arī pārrunājot ar citiem, redzēju, ka lietas iet uz labo pusi. Radās pārliecība, ka ir svarīgi noturēt un saglabāt to, kas ir sasniegts un paveikts. Kultūras politikas ziņā mans uzstādījums bija panākt, ka nekas vairāk netiek likvidēts, apvienots vai kā citādi pazaudēts. Par spīti sliktajai finansiālajai situācijai tas izdevās. Tas ir būtiski laikā, kad daži politiskie spēki uzskata, ka atsevišķu «marginālajai» kultūras jomai paredzētu ministriju nevajag vispār. Pārrunājot to ar premjeru un apvienības kolēģiem, esam vienojušies par pretējo - ka kultūra ir viena no valsts prioritātēm.
Ar ko atšķiras vārda «kultūra» skanējums jūsu atstātās TP un pašreizējo Jaunā laika biedru mutēs?
Ne tikai kultūra, bet arī citas jomas stāv pāri katrai politikai. Bet kultūra jo īpaši. Tā ir vispārnacionāla vērtība. Politizēt to vajadzētu pēc iespējas mazāk. Tas, ka mēs šajā valdībā pat uz tik politizētu jautājumu kā Nacionālā bibliotēka spējām paraudzīties racionāli un no valstiskām interesēm, izvairoties no politiskā kapitāla gūšanas sev, ir pierādījums, ka tā tam vajadzētu būt arī turpmāk. Partijas nāks un ies, bet nacionālajai kultūrai ir jāpaliek.
Pētījumi liecina, ka cittautieši kultūru patērē mazāk nekā latvieši. Ko jūs kā kultūras ministrs esat darījis, lai šo potenciālo auditoriju uzrunātu un iesaistītu Latvijas kultūras norisēs šo ļoti lielo sabiedrības daļu?
Nopietnākais šai sakarā ir integrācijas jautājums, un kultūrai tajā ir visizšķirīgākā nozīme. Bet situācija uzlabojas. Piemēram, profesionālās mākslas patēriņš izlīdzinās. Un, pastāvot kultūras atšķirībām, cittautieši vienkārši patērē to, kas viņiem tuvāks. Valsts ir iesaistījusies drīzumā jaunatklājamajā Krievu drāmas teātrī, arī reģionu kultūras iestāžu atbalstā, lai tur būtu pieejama visu kultūru māksla. Sava loma jāpalielina arī Sabiedrības integrācijas fondam, kura padomē esmu. Paliekot nacionālai valstij, Latvijas bagātība tomēr ir kultūru daudzveidība.