Lai atšaudīšanās neieilgtu

Vietu, kur robežojas kultūras un ticības un cauri ved svarīgi tirdznieciskie ceļi. Daudzie kari tur acīmredzot varējuši norisināties gan zināma Rietumu inertuma dēļ, gan nosacīti ģeogrāfiski perifērās atrašanās dēļ, kā arī tādēļ, ka trīs Dienvidkaukāza valstis - Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu - par savu ietekmju sfēru uzskatījusi Krievija. Ja nu reiz Kremlim bijusi tik liela ietekme uz notikumiem šajās trīs neatkarīgajās valstīs, tad ko gan vēl runāt par divu aizvadīto desmitgažu ārkārtējām norisēm Krievijai piederošajā Ziemeļkaukāzā. Tur neizdevās apturēt Čečenijas bombardēšanu no gaisa un, visdrīzāk, arī neizdosies apkopot plašu pārskatu par patiesi zvērīgajiem noziegumiem. Tāpat kā netika izdarīts vērā ņemams spiediens uz Maskavu, kad krievu militārisma agresijas dēļ par bēgļiem kļuva vairāk nekā divi simti tūkstoši čečenu. Bēgļu skaits reģionā patiesi ir iespaidīgs. Savulaik no Azerbaidžānas aizmuka ap 300 tūkstoši armēņu, bet vēlāk, viņiem gūstot uzvaru Kalnu Karabahas karā, no mājām tika padzīts gandrīz miljons azerbaidžāņu. Uz karu starp Armēniju un Azerbaidžānu, šāds apgalvojums gan nepatiks armēņiem, kas cenšas pierādīt, ka pret azerbaidžāņiem karojusi neatkarīgā Kalnu Karabaha, noteicošais iespaids bijis Maskavai. Mēdza teikt, ka šī konflikta atrisinājums jāmeklē Kremlī, bet tā vietā no turienes nāca lidmašīnas vienai pusei, bet pretgaisa aizsardzības ieroči - otrai. Kad bija gana, konflikts tika apturēts. Armēņi ieguva lielu daudzumu viņiem nevajadzīgas zemes, jo nespēj to nedz apdzīvot, nedz apstrādāt, bet azerbaidžāņiem nācās domāt, kā izmitināt bez mājām palikušo desmito daļu valsts iedzīvotāju. Abas valstis tā arī nav tikušas tālāk par 1994. gadā noslēgto pamiera līgumu un, lai gan kopš tā laika darbojas starptautiska vidutāju grupa, konflikta atrisinājums nav sameklēts. Nav izdevies paiet uz priekšu pat par vienu soli. Varbūt tāpēc, ka problēmas risinājums meklējams Maskavā. Bet tur neviens nav centies situāciju mainīt. Acīmredzot slēgtās robežas starp Armēniju un Azerbaidžānu, tāpat kā klusums uz armēņu un turku robežas it labi saskan ar atjaunināto impērisko politiku. Armēnija uzskatāma par Maskavas stratēģisko partneri reģionā, taču, piemēram, armēņu ekonomikai tik nepieciešamās dzelzceļa satiksmes atjaunošanu no Abhāzijas uz Erevānu cauri gruzīnu zemēm krievi nez kāpēc neatbalsta. Bēgļu skaits arī Gruzijā nav mazs - tāpat desmitā daļa no valsts iedzīvotāju kopskaita - ap 450 tūkstošiem cilvēku. Objektīvs vērtējums neatstāj daudz vietas optimismam par šo cilvēku atgriešanos Abhāzijā un Dienvidosetijā. Kādreiz vēl varēja runāt par ANO zilo berešu nosūtīšanu turp (vairākas reizes ukraiņi piedāvāja savu miera kontingentu), bet tagad pēc prāvu Krievijas militāro kontingentu izvietošanas «neatkarīgajās» valstīs par to runāt būtu nepieklājīgi. Zaudēta kauja ir zaudēta kauja, lai kas arī netiktu runāts par sadarbības uzlabošanos starp Rietumiem un Dienvidkaukāza valstīm. Tāpēc tagad vajadzētu strādāt, lai šīs neveiksmes nepārvērstos par zaudējumiem visā karā. Šāds solis šobrīd ir ES novērotāju misijas izvietošana Gruzijā, kas novēro robežu ar separātiski noskaņoto Abhāziju un Dienvidosetiju. Labs un nepieciešams darbs un uzticami ziņojumi par situāciju konflikta teritorijās. Un atkal Krievijai gluži neglaimojošs vērtējums. ES novērotāji nepārprotami secinājuši, ka krievu armija un robežsargi neko nedara, lai novērstu osetīnu kaujinieku reidus pāri robežai ar ieroču lietošanu, apdraudot otrā pusē dzīvojošos gruzīnus. Starptautiskā prese diemžēl par to nesaņem nekādu informāciju. Nesen kādā reidā uz Osetiju tika aizdzītas 58 govis, kas piederēja viena gruzīnu ciema iedzīvotājiem. Grūti gan iedomāties, ka par līdzīga mēroga laupīšanu, teiksim, Vācijas un Francijas pierobežā, medijos neparādītos ne ziņas. ES diplomāti apgalvo, ka no Maskavas tiekot nepiekāpīgi prasīta tā saucamā Medvedeva-Sarkozi vienošanās. Diemžēl realitāte neapstiprina, ka šīs prasības arī tiktu ņemtas vērā. Un tomēr ne viss ir tik slikti - gaidāma ievērojama vīzu režīma uzlabošana starp Gruziju un ES, paredzēta Gruzijas gaisa telpas atvēršana brīvai aviokompāniju konkurencei, ciešāka kļūst ekonomiskā sadarbība. Izvēlētais ceļš - ar ekonomikas augšupeju Gruzijā - kopumā ir pareizs un no sekmēm šajā valstī var mainīties kontakti arī ar Baku un Erevānu. Vienlaikus gan ES vajadzētu atrast sevī spēku izdarīt visu, lai atšaudīšanās Melnās jūras tuvumā tomēr neturpinātos simts gadus.