Katra no Latvijas vairāk nekā 400 audžuģimenēm ir pelnījusi lielo «paldies», taču Janīnas Vibules audžuģimene ir kas īpašs pat šajā labestīgo cilvēku pulkā. Ne tikai tāpēc, ka Janīna ir mamma astoņiem pašas bērniem un, viņus audzinot, pārdzīvojusi tik drūmus brīžus, ka nācies pieņemt citu palīdzību. Viņa ir īpaša tāpēc, ka četras vecāku pamestas meitenes, nonākušas viņas mājā, Janīnu nesauc nekā citādi kā par savu mammu. Silta, runātīga, sirsnīga un dusmās arī sirdīga, viņa atzīst, ka visu savu dzīvi kopš 21 gada vecuma ar visu sirdi un dvēseli nodevusies tikai bērniem.
Viena ar astoņiem bērniem
Janīnas virtuvē kūp kartupeļi un smaržo pankūkas. Viņas jaunākie bērni Donāts un Alise, audžumeitas Agnese un Anastastija nesen pārnākuši no skolas, un visi līp ap lielo virtuves galdu. Kad mājās no darba pārnāk arī Janīnas dzīvesbiedrs Viktors, ģimenes luteklīte četrgadīgā Viktorija ieraušas viņam klēpī. Te smaržo pēc omulīgas mājības, un es, gluži kā Agnese un Anastasija, kad viņām uzradās adoptētāja no ārzemēm, būtu gatava mazliet sameloties, lai tikai paliktu Vircavā pie Janīnas.
Viņa ar aizrautību stāsta par savām sešām vecākajām meitām - Lolitu, Inesi, kura ar ģimeni dzīvo Anglijā, ergoterapeiti Audroni, Žaneti, kura strādā zemnieku saimniecībā. Inita dzīvo pie vecākās māsas Ineses Anglijā, arī viņas jaunākā māsa Irēna ar draugu un dēliņu Mārtiņu tur dzīvo. Par katru no savām meitām Janīna pastāsta ko labu.
1991. gadā, kad jaunākā meita pat nebija vēl sākusi iet skolā, meiteņu tētis nomira un Janīna palika viena ar sešām skolojamām meitenēm. Janīna neslēpj, ka priecājusies pēc pāris gadiem satikt kādu cilvēku, kurš ļoti mīlēja bērnus. «Man bija māja, zeme, bērni, lopi. Satiku viņu, kurš ne dzēra, ne pīpēja,» vienkāršiem vārdiem izstāsta Janīna. «Beidzot man piedzima puika! Donāts! Un man bija 42 gadi, kad dzemdēju Alisi. Viņu tēvs labs cilvēks bija, taču redzēja, ka sieva māju viņam nenoraksta, strādāt vajag, lopu daudz, bērnu dēļ nevar brīvi padzīvot. Paņēma vagu.»
Tomēr, lai cik stiprs cilvēks arī būtu, Janīna atzīst, ka vienai ar astoņiem bērniem kļuvis ļoti grūti. «Visi mani bērni ir smagi strādājuši. Pašiem bija lopi un dārzs, kaimiņiem ravējām zemenes un kaplējām bietes. Gājām uz mežu lasīt ogas un sēnes. Arī mazais Donāts nāca un Alisi vilkām līdzi ratiņos.»
Jaunā dzīve «pilī»
2000. gada rudenī, kad Lolita un Inese jau sāka dzīvot patstāvīgi un Audrone mācījās augstskolā, pār Vircavu drāzās viesuļvētra un savā neapdomībā tieši Janīnas mājai norāva jumtu. Divas ziemas bērni pārlaiduši šajā mājā, jo ne bankas Janīnai deva aizdevumu, ne pagasta padome - dzīvokli. «Vienu vakaru sēdēju pie plīts un raudāju,» atceras Janīna. «Donāts pienāk pie manis, pieglaužas un saka: «Mammīt, neraudi! Es ātri izaugšu liels, labi mācīšos un tad tev uzbūvēšu pili.» Viss ir piepildījies, mana māja tagad ir kā pils.»
Apzinādamās, ka trešo ziemu bērni neizturēs gulēt katru nakti džemperos un zeķēs, Janīna uzrakstīja vēstuli Latvijas Bērnu fonda vadītājam Andrim Bērziņam. Pēc pāris dienām, atbraukusi mājās no Jelgavas, viņa ieraudzījusi sētā stāvam A. Bērziņu, kurš teicis: «Kaut velns par stenderi, bet jūs, bērni, tā nedzīvosiet!» Jau pēc Jāņiem Janīnas sētā iebraukusi liela kravas mašīna, no kuras izkāpuši pieci vīri un teikuši: «Saimniec, krāmē savas parpalas ārā, mēs tev māju remontēsim!»
Vīri strādājuši no četriem rītā līdz melnai tumsai. No Janīnas vecās mājas palikuši tikai pamati, četras sienas un divi skursteņi, viss pārējais tapa no jauna. 18. augustā varēja sākties iekšdarbi. «Tad atbrauci tu,» pievērsusies savam tagadējam dzīvesdraugam Viktoram Guštabam, viņam uzsmaida Janīna. «Kā Viktors te atbrauca strādāt, tā arī palika. Kad viņa pirmā sieva nomira, viņš viens pats ar diviem maziem dēliem palika. Kad viņi izauga, viņš savas mājas atrada te.»
Mamma, kur tu biji?
«Viktors aizbrauc uz darbu, Donāts ar Alisi aiziet uz skolu, un paliek mamma mājās viena pati,» Janīna stāsta, kā jutusies lielajā, skaistajā mājā. «Es vairs nevaru viena pati, man vajag bērnus.» Tāpēc, kad Vircavas bāriņtiesa aicinājusi Janīnu uz audžuģimeņu kursiem, viņa ar prieku atsaukusies. Tāpat kā uz lūgumu pieņemt ģimenē meitenīti.
«Ieveda mūsu pagalmā mazu, apaļu meitēnu, iebāztu mazās drēbītēs. Garajā ceļā no Aizkraukles viņa bija nočurājusies, novēmusies, izslāpusi. Nerunāja, šņāca un šūpojās,» aizgūtnēm dusmīgi stāsta Janīna. Viktors, ieraudzīdams šo bērnu, apraudājies. Iedevis meitēnam lielu krūzi ūdens, un mazā to izdzērusi tukšu. Vēl tagad Janīna gatava sist dūri galdā aiz dusmām pret tiem cilvēkiem, kas ļāva bērnam doties tālā ceļā bez ūdens malka. Uzzinājuši, kādas drausmas meitēns piedzīvojis savā īsajā mūžā, pirms viņa nokļuva bērnu namā, audžuvecākiem bijis skaidrs - ja meitene neaugs ģimenē, viņa nokļūs psihiatriskajā klīnikā. Tā viņi nolēma meiteni adoptēt. Lai pārvilktu treknu svītru visai viņas iepriekšējai dzīvei, nolēmuši viņai dot ne tikai jaunu uzvārdu, bet arī vārdu. Tagad viņa ir Samanta Vibule, Lielplatones speciālās internātpamatskolas skolniece.
Drīz pēc tam Janīnas mājas kļuva par vienīgo patvērumu divām māsiņām Anastasijai un Agnesei. Lai gan audžumamma neslēpj, ka kreņķējas par meiteņu uzvedību un grūti piedabūt viņas pie grāmatām, viņa nekad neaizmirsīšot pirmo vakaru, kad māsas dzērušas Janīnas virtuvē tēju. «Mamma, kur tu biji? Es tevi tik ilgi gaidīju!» ilgi skatījusies Janīnā, beidzot teikusi toreiz nepilnus piecus gadus vecā Agnese.
Vēl vienu meitenīti
Janīnas ģimenes mazākā dzirkstele četrgadīgā Viktorija ģimenē ieradās piecu mēnešu vecumā. Pirms tam Viktors, uzzinājis par Janīnas nodomu dot patvērumu vēl vienam bērnam, viņai tieši pajautājis: «Tu neesi nogurusi?»
Taču Janīna pirms tam bija pārdzīvojusi vienu no savas dzīves smagākajiem brīžiem - Lolitai bija tik smaga operācija, ka viņa lūgusi Dievu neņemt meitu pie sevis, apsolot savu māju un sirdi atdot vēl vienam bērnam. Lolita izdzīvoja, un, kad Viktors lūkojis pierunāt Janīnu atteikt piedāvājumam pieņemt vēl vienu meitenīti, viņa pateikusi, kā ir: «Es nevaru! Es esmu māte!»
Tā viņa atveda uz mājām mazmazītiņu bērnu, kurš piedzima sveiks un vesels, bet, neviena nemīlēts un neaprūpēts, zaudēja svaru līdz 2,2 kg, ieguva bronhiālo astmu, laktozes nepanesību un vēl vairākas veselības problēmas. Fotoalbums, skaistās kleitas un tas, cik droši Viktorija pieglaužas visiem klāt, liecina - viņa ir pieradusi, ka viņu samīļo. Pašlaik tiek kārtota adopcija, lai Viktors un Janīna ne tikai faktiski, bet arī juridiski kļūtu par ņiprā bērna vecākiem. Prasu, vai tagad viņa laimīga, ka viņas «pils» nav tukša. «Kad eju gulēt, vienmēr pasakos Dievam par to, ka man ir viss!» saka Janīna.