Vakar Saeimas valstiskās audzināšanas apakškomisijā notika lielie manevri. Divas puses, rūpīgi ieķīlējušās ierakumos, veica intensīvu apšaudi, nekādi neaizmirstot piebilst, ka viena otru bezgalīgi mīlot… ja vien runa nebūtu par naudu.
Skaidrībai - apakškomisijā bija sanākuši latviešu mūzikas taisītāji, pārsvarā producenti (komponisti piekrītot, bet baidoties nākt), un latviešu mūzikas iespējamie spēlētāji, tātad radiostacijas.
Uzstādījums - latviešu mūziku spēlē maz. Lai spēlētu vairāk, tas jānosaka ar likumu, proti, jānoteic latviešu mūzikas kvotas. Nigērijā spēlējot 80% vietējās mūzikas, tepat, Baltkrievijā, 75%. Jādomā, baltkrievi bija izvēlēti šobrīd populāro draudzības hokeja spēļu kontekstā, ko pa reizei izrīko kopā ar «baķku».
Iesākot manevrus, tika apgalvots, ka abas puses jau tikušās lietišķās pusdienās. Varēja saprast, ka pusdienas bijušas ieskābušas un nav sadalīts, kurš maksās. Apšaude gāja pilnā sparā.
Es esmu industrijā kopš zviedru laikiem - sauca no radio puses.
Jūs nemīlat latviešu mūziku! Kauns, kauns! - kliedza no producentu tranšejas.
Zinot apakškomisijas nacionāli iekrāsoto sastāvu, uz lādiņiem varēja manīt lozungus - nacionālās intereses, nacionālie uzņēmēji, nacionālā identitāte, nacionālā kultūra, izzūdošā valoda un tā tik vien.
Komisijai par godu jāteic - tā neizplūda dzejās, bet vairāk ņēmās ar kušināšanu un mierināšanu. Tika atzīts, ka nevar jau visu laiku vālēt ar pātagu, pieņemot dažādus ierobežojumus un kvotas. Būtu jāizmanto arī kāds salds burkāns. Tomēr, kāds varētu būt šis burkāns, nevienam īsti skaidrs nebija. Mājieni, ka par latviešu mūzikas spēlēšanu derētu mazu smukumiņu piemaksāt, nerada atsaucīgas sirdis.
Laiks gāja, un šķita, ka nekādu risinājumu neizdosies atrast.
Tomēr ne. Vispirms komisija nobalsoja KONCEPTUĀLI piekrist mūzikas industrijas priekšlikumam par 40 procentu kvotu Latvijas/latviešu mūzikai valsts raidstacijās. Tas nozīmē, ka juridiskais segums un svars šādam balsojumam stipri plāns. Nākamais punkts bija tik paredzams, ka nebija vērts rīkot pusotru stundu ilgstošu apšaudi un mērīšanos ar gadu skaitu industrijā, - jautājums jārisina Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP).
«Nu, lūk!» (Citāta autors ir kādreizējais NEPLP loceklis Oļģerts Dzenītis.)
Bundžu Jāņa ieskatā nākamie soļi būs šādi - tiks izveidota darba grupa un pasūtināts pētījums. Tā kā īsti nebūs ne naudas, ne gribēšanas, viss paliks, kā bijis.
Ko vajadzētu?
Patiesi - neskan jau daudz tā latviešu mūzika. Tomēr absolūti katrā radioprogrammā pieprasīt 40% latviešu mūzikas ir, piedodiet, muļķīgi.
Kā būtu, ja noteiktu 40% visā radiostaciju kopējā telpā? Kvotas varētu būt labs pirkšanas un pārdošanas produkts - līdzīgi tām izmešu kvotām.
Savukārt, ja valsts neko nevar iedot šīs tik nacionāli svarīgās lietas stiprināšanai, tā varētu mazāk ņemt - pievienotā, ienākumu vai kāda cita nodokļa/nodevas formā.
Ieteikumiem var nepiekrist, bet tas nesatricina to pareizību.
*ļoti neatkarīgs konsultants