Neesmu redzējusi šo video, un neesmu arī atbildīga par to, ņemot vērā, ka ASV valdība to nav veidojusi. Piekrītu, ka tā saturs ir aizvainojošs. Tāpat kā nav atbalstāma vardarbība, ko it kā šī filma ir izraisījusi. Taču neko vairāk nevaru komentēt par šo video, jo mums ar to nav nekādas saistības.
Nedaudz par ASV likumdošanu. Latvijā šādas darbības varētu tikt traktētas kā naida kurināšana etnisku, reliģisku motīvu dēļ, par ko var draudēt kriminālatbildība.
ASV vārda brīvība tiek ļoti cienīta un respektēta. Līdz ar to legāli mēs šeit neko nevaram pasākt vai ierosināt.
Iepriekšējā trešdienā Afganistānas prezidents Karzajī uzbrukumus vēstniecībām kā tādus nenosodīja, tikai pašu video. Tāpat Ēģiptes prezidents. Vai tas jūs neuztrauc?
Tieši tajā brīdī biju ceļojumā, tādēļ par Karzajī izteikumiem zinu fragmentāri. Taču mūsu pozīcija būtu tāda, ka nevaram ietekmēt politisko līderu izteikumus. Taču gribētu cerēt, ka valstu līderi, kuri paši ir bijuši liecinieki vardarbībai, to noliegtu un tomēr paziņotu, ka vardarbība nav akceptējama.
Runājot par Afganistānu, mēs domājam par to, cik sagatavoti ir aizsardzības spēki, taču ne tik daudz par to, cik Afganistānas politiskā sistēma ir gatava. Drošības spēki, kurus trenējam, jau pēc tam būs tikai instruments tās vai citas valdības rokās.
Jums taisnība, politiskajai situācijai nav bijis pievērsts tik daudz uzmanības, cik militārajai pusei. Mēs esam lietojuši Afganistānas spēku nokomplektētību un gatavību, lai noteiktu, kad varēsim sākt pamest šo valsti. Bet jums taisnība, ir šajā puzlē arī cits elements - cik gatava ir Afganistānas politiskā vadība tiem izaicinājumiem, kas to sagaida. Mēs strādājam ļoti cieši ar viņiem, ir simtiem, ja ne tūkstotis civilo, kas cieši strādā ar valdības ministrijām. Mēs tos izvietojam iekšlietu, finanšu, aizsardzības, ārlietu ministrijās. Man pašai ir draugi, kas palīdz Afganistānas civilajai valdībai gatavoties sagaidāmajām pārmaiņām. Protams, situācija nav perfekta, vēl daudz ko darīt. Bet mums jānonāk pie punkta, kad esam pārliecināti - afgāņu valdība spēj pati funkcionēt. Tas nav tikai ASV, arī Eiropas Savienība tajā ir iesaistīta.
Runājot par Irānu. Prezidents Obama, kā saprotu, ir viens no tiem, kuri nopietni diskutēja ar Natanjahu par to, lai nesāktos karš. Tātad - cik tuvu esam, lai sāktos karadarbība ar Irānu?
Mūsu ziņa gan Izraēlai, gan Irānai ir skaidra un nepārprotama. Šīs sarunas mēs turpināsim. Esam jau ieviesuši virkni nopietnu sankciju pret Irānu, un apsveram ieviest vēl. Bet, protams, mēs to neturpināsim mūžīgi. Prezidents ir licis saprast nepārprotami - visas iespējas paliek «uz galda». Bet šobrīd visai pārrunu grupai prioritāte ir sarunas. Tā ir mūsu pašreizējā pieeja. Mēs esam to pateikuši Izraēlai, Eiropai, Irānai, Krievijai un Ķīnai. Tā tas ir šobrīd. Bet es nevaru jums pateikt, kas notiks pēc pāris mēnešiem vai dekādēm. Taču šobrīd mēs investējam politiskajā procesā un tā to vēlamies turpināt.
Bet ja Izraēla pēc savas iniciatīvas uzsāks karadarbību?
Es nevaru to komentēt.
Runājot par Amerikas - Krievijas attiecībām. Mits Romnijs runā, ka būs «cietāks» attiecībās ar Krieviju. Kāda ir pašreizējās administrācijas nostāja attiecībās ar Krieviju?
2009. gada februārī mēs sākām t. s. pārstartēšanās politiku. Bet sākām to, saglabājot «acis plaši vaļā». Viceprezidents Džo Baidens savā runā 2009. gada Minhenes drošības konferencē pilnīgi skaidri lika saprast, kamēr mēs arī fokusēsimies uz jaunu, pragmatisku, konkrētu darba kārtību attiecībās ar Krieviju, mēs tomēr skaidri apzināmies, ka atsevišķos jautājumos mums saglabāsies izteikti atšķirīgi viedokļi. Un droši vien nekad šīs pretrunas nepārvarēsim.
Bet mūsu uzdevums ir koncentrēties uz nākotni un uz konkrētiem rezultātiem, nevis uz bezgalīgām sarunām par pagātni.
Kas ir šie konkrētie rezultāti?
Pirmkārt, krievi ir nostājušies plecu pie pleca ar mums un arī Eiropas Savienību jautājumā par Irānas kodolprogrammu, mums šeit ir vienots viedoklis un panākts liels progress. Otra svarīga lieta ir Krievijas palīdzība, nodrošinot apgādes tīklu mūsu spēkiem Afganistānā. Kur, starp citu, arī Latvijai ir liela loma.
Vai Krievija dažkārt nešantažē ASV ar Irānas jautājumu?
Mēs to tā neuztveram.
Kādā statusā esat ar pretraķešu aizsardzības programmu?
Programma ir ļoti fleksibla, šodien ir izpildīta tās pirmā fāze, taču mūsu nodoms ir izpildīt visas četras fāzes. Tas ir mūsu ieguldījums NATO aizsardzības spēju palielināšanai, un no tā neatkāpsimies.
Cik ilgi ASV būs gatava finansēt lielāko daļu NATO izdevumu, cik noprotu, tas šobrīd sasniedz ap 70%?
Tas ir labs jautājums, taču man uz to nav atbildes. Runājot konkrēti par ASV ieguldīto proporciju NATO budžetā, jāmin fakts, ka ASV devums reiz bija 50 procentu no kopējā apjoma. Ja jūs tagad dotos uz Kongresu, kā to esmu vairākkārt darījusi es, lai runātu par ASV ieguldījumu NATO budžetā, tad viena lieta, ja tie ir 50%, un otra - ja tie ir 70 vai vairāk procentu. Rodas nepatīkami jautājumi - gan kongresmeņiem, gan presē, gan sabiedrībā. Taču īstais jautājums būtu, vai šis skaitlis no ASV puses pieaugs līdz 80 vai 85 procentiem un vai mums vajadzētu to mazināt. Taču pagaidām nezinu, kas būtu īstais risinājums.
Vai nav tā, ka ASV sāk zaudēt interesi par Eiropas aizsardzību, koncentrējoties vairāk uz Āzijas reģionu?
Pēdējos trīs gados esam attīstījuši savu politiku Āzijā. Šajā reģionā dzīvo puse no pasaules iedzīvotājiem, tāpat tā ir mājvieta lielākajām arī ekonomiskie rādītāji, ieskaitot Indijas reģionu. Mēs esam pievērsuši uzmanību Āzijai, kā jau minējāt, taču tas nav uz Eiropas samazināto izdevumu rēķina. Ar Eiropu mūsu attiecības joprojām ir ciešas. Piemēram, uzlabojam mūsu īpašo uzdevumu vienību sadarbību ar Eiropu, tāpat citos veidos. Tādēļ es negribētu, lai sabiedrībā valda šāds priekšstats, jo esam ieguldījuši NATO pietiekami daudz.
Par Latvijas - ASV attiecībām nacionālās drošības jomā.
Latvija ir patiešām izcils partneris šajā ziņā. Pie tik mazas valsts apmēriem es redzu neiedomājami spēcīgu motivāciju iesaistīties un arī iespējas to darīt. Jūs esat uzticami sabiedrotie.
Ir vairākas valstis, gan lielas, gan mazākas, kurām ir problēmas ar dalību NATO, taču Latvija noteikti nav to vidū. Piemēram, šeit es dzirdu sakām: esam gatavi strādāt, lai sasniegtu 2% aizsardzības budžetu no IKP. Tas nav kaut kas, ko dzirdam citās valstīs. Tas, kas man patīk Baltijas valstīs, ir tas, ka dzirdam svaigas idejas, inovācijas, jaunas attieksmes. Latvieši ir bijuši lieliski sadarbības partneri Afganistānas misijās, arī no ministru vidus. Arī tas, ka jūsu reģions vērš uzmanību uz sarunām par nacionālo drošību: ko ir iespējams izdarīt Latvijā vai Baltijā. Un šāda attieksme ir būtiska, īpaši ar tādām kaimiņvalstīm, kādas tās ir jums. Tādēļ Latviju uztveram ārkārtīgi nopietni.
Turpiniet strādāt tikpat labi, īpaši pievēršot uzmanību darbam ar kaimiņvalstīm. Mums ir vajadzīgs šis jūsu ieguldījums.
Parasti runājam par latviešu karavīru darbu Afganistānā. Kā jūs vērtējat, piemēram, Latvijas izlūkošanas iestāžu iespējamo ieguldījumu kopējās drošības jautājumos?
Parasti es presē izlūkošanas jautājumus nekomentēju, taču esam atvērti latviešu ieguldījumam, īpaši, ja runa ir par kaimiņvalstīm. Šajā jomā ir kur izvērsties.
Vai varat komentēt Rīgas konferenci?
Tas ir interesanti. Šādas konferences notiek bieži, arī Briselē. Tādēļ, piekritīsiet, ir grūti konkurēt ar liela mēroga pasākumiem citviet. Rīgas konference, manuprāt, ir zīmīga tieši Ziemeļvalstu kontekstā. Fakts, ka piedalās arī šīs valstis, paver jaunas iespējas transatlantiskajā diskusijā, jaunus aspektus par drošības jautājumiem, jo šeit piedalās arī ASV, Rietumeiropa un pat Kanāda.