Šajā grupā ietilpst visas Eiropas ekonomiskās zonas valstis (izņemot Bulgāriju un Rumāniju), kā arī Austrālija, ASV, Jaunzēlande, Kanāda, Singapūra, Honkonga, Dienvidkoreja, Japāna, Bruneja, Katāra, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Čīle, Bahreina, Kuba, Kuveita un Argentīna. Krievija, kura pretendē uz lielvalsts statusu līdzās ASV, ierindota augsti attīstītu valstu grupā, ieņemot vien 57. vietu. Mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva ieņem 33. un 35. vietu. Šajā valstu grupā pirmo piecinieku ieņem Norvēģija, Austrālija, Šveice, Nīderlande un ASV.
Miljardi dzīvo nabadzībā
Jaunākais ANO ziņojums veltīts ilgtspējīgam cilvēces progresam - ievainojamības mazināšanai un pretotiesspējas ārējiem šokiem vairošanai. Ziņojuma autori uzsver, ka mērķis bija izpētīt, kas ir tie faktori, kas cilvēkus vai veselas sabiedrības grupas padara vieglāk ievainojamus nekā citus un kā šos faktorus mazināt. «Cilvēku ievainojamība nav jauna, bet tā ir pieaugusi saistībā ar finanšu nestabilitāti un straujajām klimata pārmaiņām,» norādīts ziņojumā.
Par visievainojamākajām sabiedrības grupām atzītas sievietes, bērni, vecāka gadagājuma cilvēki, cilvēki ar īpašām vajadzībām un imigranti. Eiropā par visvājāko grupu ir atzīti romi. Jāuzsver, ka ārējie šoki, kas ievaino sabiedrību, un spēja tiem pretoties ir atkarīga no valsts attīstības pakāpes. Tā, piemēram, spēja tikt galā ar dabas katastrofām ir būtiski lielāka attīstītās valstīs salīdzinājumā ar jaunattīstības valstīm. Arī ārējie šoki, kas ievaino sabiedrību, atšķiras attīstītām un attīstības valstīm. Ja Eiropas problēmas ir dzimumu nevienlīdzība, sabiedrības noslāņošanās, ekoloģiskais piesārņojums, tad, piemēram, Āfrikas valstis apdraud cilšu kari, bads, slimības, nabadzība un analfabētisms.
Lai saprastu pasaules attīstības kontekstu, vērts minēt dažus skaitļus. Pasaulē 2,2 miljardi cilvēku dzīvo nabadzībā, 1,2 miljardi cilvēku iztiek ar mazāk nekā 1,25 dolāriem dienā, 842 miljoni planētas iedzīvotāju cieš no hroniska bada. 1,5 miljardi strādājošo ir iesaistīti nelegālā nodarbinātībā. Ievainojamāka ir kļuvusi arī pasaules ekosistēma. Ja no 1901. līdz 1910. gadam ir reģistrētas 82 dabas katastrofas, tad no 2003. līdz 2012. gadam to skaits sasniedz jau 4000. Tajā pašā laikā pozitīvā ziņā ir tā, ka nevienlīdzība starp dažādiem reģioniem un pasaules valstīm sarūk. Tomēr klāt ir arī negatīvais - vienlaikus pieaug nevienlīdzība valstu iekšienē.
Labs sniegums izglītībā
Ziņojuma rādītāji, pēc kuriem vērtēta valstu attīstība, ir gan iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, gan nodarbinātības un bezdarba līmenis, gan paredzamais mūža ilgums, iedzīvotāju īpatsvars ar vidējo un augstāko izglītību, kā arī demogrāfiskais pieaugums. Jaunais šajā ziņojumā ir lielais uzsvars uz nevienlīdzību, līdz ar to būtiski ir tādi rādītāji kā Džini koeficients, ienākumu nevienlīdzība, pieejamības izglītībai nevienlīdzība, mūža ilguma sadalījuma nevienlīdzība.
Ļoti augstu attīstīto valstu grupā, kurā ietilpst arī Latvija, nevienlīdzība ir mazāka nekā vidēji attīstītās valstīs vai zemu attīstītās valstīs. Tomēr grupas iekšienē atšķirības nevienlīdzības rādītājos starp valstīm ir ievērojamas. Jāteic, ka Latvijā ir visnevienlīdzīgākā sabiedrība Eiropā, par mums sliktāks sniegums ir tikai Čīlei, Singapūrai, Dienvidaustrumāzijas valstīm, kā arī atsevišķos rādītājos ASV. Ja runājam par Džini koeficientu, kas atklāj, cik vienlīdzīgi ienākumi ir sadalīti starp dažādām sabiedrības grupām un cik liela ir plaisa starp pašiem bagātākajiem un pašiem trūcīgākajiem, tad «mūsu» grupā vissliktākais rādītājs ir Čīlei - 52,2, bet vislabākais Zviedrijai - 25. Latvijā Džini koeficients ir 34,8, kas mūs ierindo 18. vietā starp 48 valstīm.
No visiem nevienlīdzības rādītājiem vislabākais sniegums Latvijai ir izglītības pieejamībā - 3,6. Vissliktākais šis rādītājs ir Dienvidkorejai un Japānai, jāteic, ka mēs apsteidzam arī ASV, Franciju un Beļģiju. Visvienlīdzīgākā pieejamība izglītībai ir Čehijā un Slovēnijā.
Augsta nevienlīdzība
Latvijai ir viens no augstākajiem nevienlīdzības rādītājiem ienākumu sadalē. No Eiropas ekonomiskās zonas valstīm augstāka nevienlīdzība ienākumu sadalē nekā Latvijā ir vien Spānijā, Itālijā un Portugālē. Visaugstākais šis rādītājs ir Čīlē un ASV, bet viszemākais - Slovēnijā. Ziņojuma autori kā galvenos faktorus augstajā nevienlīdzībā ienākumu sadalē min bezdarba, īpaši ilgstošā, līmeni, labi apmaksātu darbavietu trūkumu, kā arī slikti attīstītu sociālā nodrošinājuma sistēmu. Augstā nevienlīdzība Dienvideiropā vispirms jau skaidrojama ar augsto bezdarba līmeni, īpaši jauniešu vidū, kas, piemēram, Spānijā jau pietuvojas 50% no visiem jauniešiem līdz 25 gadu vecumam. Vēl viens rādītājs, kurš Latvijai nerunā par labu, ir nevienlīdzība mūža ilgumā, kas mums ir samērā augsta. Tas saistīts ar to, ka daudzām slimībām ir sociāls raksturs, jo nabadzīgākiem cilvēkiem ir mazāk iespēju rūpēties par savu veselību, piemēram, veselīgi ēst, un lielo līdzmaksājumu dēļ ir apgrūtināta pieejamība veselības aprūpes pakalpojumiem.
Finanšu ministrs Andris Vilks savulaik Dienai norādīja, ka viens no pamata cēloņiem, kādēļ Latvijas sabiedrība ir nevienlīdzīgāka par citām Eiropas Savienības valstīm, ir neveiksmīgā privatizācija XX gadsimta 90. gados, kā arī politiskās gribas trūkums vēlākajos gados šo nevienlīdzību mazināt.
Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas departamenta direktore Elīna Celmiņa stāsta, ka sabiedrības turīgākās un trūcīgākās iedzīvotāju daļas ienākumi atšķiras pat sešas reizes. Eksperte bilst, ka pie vainas ir gan nodokļu sistēma, gan augstais ēnu ekonomikas īpatsvars. «Lai situāciju uzlabotu, esam noteikuši minimālo ienākumu slieksni - 129 eiro, kas jāgarantē ikvienam iedzīvotājam neatkarīgi no tā, vai tas strādā vai ne. Tomēr samazināt nevienlīdzību un nabadzību tikai ar pabalstiem neizdosies. Primārai ir jābūt nodarbinātībai un darba algai.» Lai mazinātu tā dēvēto nabadzību darbā, iecerēts ar nodokli neapliekamo minimumu paaugstināt līdz minētajiem 129 eiro.
Ziņojuma autori arī secina, ka nevienlīdzīgākās sabiedrībās ir grūtāk apkarot nabadzību. Ir pierādīts, ka vienlīdzīgās valstīs, ja nacionālais kopienākums pieaug par vienu procentpunktu, nabadzība samazinās par 4%, bet nevienlīdzīgās sabiedrībās tikai par 0,6%. Tas tieši saistīts ar efektīvu ienākumu pārdali, nodokļu un pabalstu sistēmu.
Neuzticas valdībai
Līdztekus statistikai ziņojumā iekļautas arī valstu iedzīvotāju aptaujas. Jāteic, ka Latvijā uz jautājumu: «Vai esat apmierināts ar savu dzīves kvalitāti?» apstiprinoši atbildēja vien 32% iedzīvotāju, neapmierinātāki ir vien lietuvieši - 29%. Visvairāk respondentu - 90% -, kas ir apmierināti ar dzīves standartiem, ir Šveicē, Norvēģijā un Nīderlandē. Krietni mazāks respondentu skaits visās valstīs uzticas valdībai - Latvijā tādi ir vien 19%. Vēl mazāk valdībai uzticas vien Lietuvas iedzīvotāji - 15% - un Grieķijas iedzīvotāji - 13%. Absolūtā līdere uzticības valdībai ziņā ir Katāra ar 89% respondentu. Kritiski respondenti vērtē valdības spēju apkarot nabadzību. Latvijā par to atzinīgi izsakās vien 12% iedzīvotāju, aiz sevis atstājot vien Grieķiju, Horvātiju un Igauniju. Visvairāk apmierināto ar valdības pūlēm nabago labā ir Katārā - 91% - un Apvienotajos Arābu Emirātos - 85%.