Pirmo romānu darbība vēsturiskā laika ziņā vairāk stāstīja par akmens Rīgas būvēšanu un bērnību XIX/XX gs. mijā, zināmā mērā sasaucoties un papildinot Augusta Deglava Rīgu, pēdējie abi veltīti 1905. gada revolūcijai un latviešu strādnieku lomai tajā. Jaunākajā romānā A. Heniņš paliek pie tā paša vienkāršā vēstījuma formāta, un fascinējošs ir vārdu krājums - rakstnieks ir centies atainot tā laika valodu, izteiksmes stilu un vienlaikus precīzi ievērot notikumu vēsturisko gaitu. Tie, kas atbalsta uzskatu, ka visas vecās grāmatas vajadzētu pārrakstīt mūsdienu valodā, lai lasītājam nevajadzētu mocīties, izzinot to nozīmi, visticamāk, šo lasot, jutīsies ērcināti.
Tomēr ir kāda nianse, kas mazliet sāpina, - lai gan man ļoti patīk vēsturiskie romāni, atļaušos piebilst, ka lielākoties autori iebrauc divos izplatītākajos grāvjos - vai nu priekšroka tiek dota dēkām, vēsturiskos faktus pametot novārtā, vai, otrā galējība, - skrupulozi atainojot vēsturiskos faktus, kas likušies svarīgi autoram, tiek piemirsts, ka lasītājs vēlētos arī mazuliet dzīvas darbības. Un A. Heniņa grāmatas, īpaši jau divas pēdējās, pārstāv otro minēto galējību. Ja lasītājs nav vēsturnieks, kam svarīgi liksies atzīmēt katra konkrēta revolucionāra nošaušanas/ieslodzīšanas brīdi, jāsaka tā - autors ārkārtīgi skaidri parāda, ka 1907. gads bija ārkārtīgi mierīgs... Revolucionāri noskaņotie strādnieki klusi ecējās savā starpā, ohranka darbojās arvien labāk: citu pēc cita aplasīja aktīvākos biedrus un iznīdēja pagrīdes tipogrāfijas, ziedojumi darbībai kļuva arvien mazāki, bet revolūciju pārdzīvojušie, ja netika nošauti, devās vai nu uz Krieviju, vai Rietumeiropu.
Jāsaka godīgi, šī ir pirmā no tetraloģijas grāmatām, kuru ar patiku lasīju tikai līdz pusei. Tālāk gāja grūtāk - lai gan šī ir grāmata, kuru ikkatram rīdziniekam derētu izlasīt, īpaši jau tiem, kuri mīt vēsturiskajā strādnieku rajonā Grīziņkalna apkaimē, iespējams, maz būs to, kas veiksmīgi tiks līdz beigām. Lasot man kļuva skaidrs, kā vajadzētu atdzīvināt šo romānu! Lietuviešiem ir Silva rerum takas Viļņas vecpilsētā, arī mums derētu noorganizēt vismaz vienu ekskursijas maršrutu pa vēsturiskajām revolucionāru takām. Pieļauju, ka mani to rakstīt mudina nostalģiskas bērnības atmiņas par karsto tēju un desmaizītēm, ar ko mani cienāja laipnās tantes, kas reiz pieskatīja memoriālo dzīvoklīti Maskavas forštatē, kur reiz bija atradusies nelegālā tipogrāfija (un kur nekad neuzdeva jautājumus, kāpēc skolas stundu laikā esmu šeit), taču tikpat labi mūsdienās būtu interesanti ne tikai aplūkot Grīziņkalna apkaimes koka namiņus, bet arī dzirdēt nostāstus par tiem latviešiem, kuri sākotnēji cīnījās pret cara patvaldību, bet vēlāk (vismaz daļa no viņiem) dibināja neatkarīgo Latvijas Republiku.