Kopš Kamēr... slavenajiem Saules dainu un Pasaules Saules dziesmu projektiem dažādu komponistu radītie «kolektīvie cikli» ir modē. Dziesmu svētkos šāda pieeja turklāt atrisina problēmu, ko radītu viena komponista pārmērīga izcelšana, jo vairs nerodas jautājums - bet kāpēc cikls pasūtīts tieši viņam? Dziesmas par Latvijas upēm piedāvā astoņus ļoti dažādus komponistu redzējumus par Ineses Zanderes dzeju. Īpaši svaigi un suģestējoši skan Līgas Celmas Lielupe un Artura Maskata Gauja - tāpēc, ka tajās ir noslēpums un spilgts mūzikas tēls. Tas ir ko vērts, kā L. Celmai izdevies mūsdienīgā faktūrā, demokrātiskā mūzikas valodā un mērķtiecīgā formā uzburt ainu, kā izaug Lielupes rāmais plašums! Selgai Mencei izdevusies izsmalcināta skaņuglezna, bet Uģim Prauliņam - spēcīgs, vienkāršs un apliecinošs vēstījums par Daugavu un to, ko tā mums, latviešiem, nozīmē. Melodiski spilgts pienesums patriotisma jūtu stiprināšanai ir U. Marhilēviča/ G. Rača dziesma Uz apsolīto zemi. Īsta kormūzikas pērle ir I. Arnes Reiz dzīvoja viens kalpa zēns - savdabīgs portretējums meistarīgā faktūrā un ar dziļu jēgu. R. Paula dziesmu melodika, uzbūve un pats autors pie klavierēm ir garantija gan vitalitātei (Ar vilciņu Rīgā braucu), gan svinīgam pacēlumam (Zīda spārniem, vienos pelnos).
,,,,,
Inesei Zanderei pienāktos virsnormas āboli, jo gandrīz puse no visām dziesmām bija ar viņas dzeju. A. Maskats Princešu dziesmās turpina dziesminieka ceļu - ar filigrāniem dziedošo melodiju vijumiem un žanriskiem iedekorējumiem klavierpartijā (spēlē autors) uzburot smalkas un smaidpilnas ainas kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori A. Birziņas vadībā. Oriģināla iecere: astoņas Latvijas upes portretējuši dažādi komponisti. Katrai upei sava seja, katram komponistam savs profesionālais arsenāls. Ē. Ešenvalda, V. Pūces meistarīgās koru partijas skan, elpo, tēlainība ved sev līdzi. S. Mence uzbur faktūrās prasmīgi satecinātu vilnīšu vijumu, A. Maskats - straumes lokus un atvarus, U. Prauliņš - pagānisku lepnumu par savu likteņupi. L. Celma akcentē upes neapturamo plūdumu, I. Arne piešķir šarmu ar stilizāciju, M. Lasmanis pauž cieņu korālī. J. Baltiņš un G. Ceplenieks izvadīja Mediņskolas kori caur pirmatskaņojuma krācēm un atvariem. L. Batņa savam Vecumnieku meiteņu korim, solistēm un kokļu ansamblim uzrakstījusi izjustas dziesmas ar latviešu tautas tekstiem. I. Arne dziesmā ar zviedru tautas vārdiem - pārliecinoša klasiskās kora rakstības vienkāršībā. Kontrastam - U. Marhilēviča un G. Rača cikls, kur zēnu balsu melodiskumu, optimismu papildina popmūzikas solisti, autors un instrumentālais ansamblis. Doma un Mediņskolas zēni, diriģenti M. Klišāns un R. Vanags var arī tā. Bet abas vecmeistara R. Paula dziesmas kopkoris izdzied autora klavierspēles iedvesmots.
,,,,,
Novērtējot bērnu koru sniegumu un diriģentu darbu, diemžēl jāatzīst, ka jaunākais latviešu komponistu devums bērniem adresētās kora mūzikas jomā neizraisīja diez cik daudz sajūsmas un intereses.
Koncertā varēja saklausīt pāris saistošu un intriģējošu brīžu - emocionāli spilgtākus rakstura vilcienus Līgas Celmas dziesmā Lielupe, Artūra Maskata daiļradei raksturīgo vizuāli iezīmīgo tēlainību miniatūrā Eglīte spogulī no cikla Princešu dziesmas, dabiski plūstošu melodiku pirmajā no Ulda Marhilēviča jaundarbiem zēnu korim un instrumentālajam ansamblim - tas arī viss.
Galvenā problēma, ka šajā koncertā dzirdētajai mūzikai kopumā smagi pietrūkst komponista daiļrades valodu uzskatāmi raksturojošas individualitātes un melodisko intonāciju, kas nebūtu dzirdētas jau sen - vienkārši sakot, lielākā daļa mūzikas izklausījās rutinēta, pelēka un garlaicīga.
Beigās var vienīgi pieminēt Raimonda Paula apbrīnojamo prasmi ar pāris pianistiskām pasāžām spēji atdzīvināt vienmuļo koncerta gaitu, taču tas arī šajā gadījumā attiecas ne tik daudz uz jaunradītajiem skaņdarbiem kā uz interpretācijas mākslu.#