Ivana Viripajeva lugas vēstījums ir gaužām vienkāršs: cilvēks savu mūžu aizvada ieslodzīts sociālās uzvedības shēmās, no kurām viņu nespēj atsvabināt pat nāve. Četri radniecības, mīlestības vai draudzības attiecību saistīti indivīdi cits pēc cita nomirst un atkal ceļas augšā, kamēr pakaļ palicēji ar vieglu izbrīnu un vilšanos spiesti konstatēt, ka viņu ikdienas rutīnā smagais zaudējums neko nav mainījis. Ilzes Olingeres iestudējuma darbība risinās šaurā slimnīcas koridorā, kur varoņu smeldzīgi smieklīgās grēksūdzes plūstoši pāraug sirreāli ļimstošu ķermeņu dejās. Dzīve tēlojas kā triviāla un mokoša slimība. Par spīti tam, ka aktieri spēlē teju katrs savā stilā (sevišķi kolorīta ir Gunas Zariņas karikatūriskā baleta kritiķe), izrādei trīs ceturtdaļu garumā izdodas noturēties uz traģifarsa intriģējoši trauslās robežas. Pēdējā ceturtdaļā darbība sāk buksēt, jo autors un līdz ar viņu arī režisore pazaudē teatrālo pašironiju un tveras pie literatūras, sākot skaidrot un komentēt vīzijas (iespējams, Arto inspirētas) par Deli deju kā dzīves dubultnieci un autentiskuma glabātāju.
Vērtējums: 3 no 5
Izrādes kopiespaids ir visai gaistošs. Domas vairāk pievēršas I. Viripajeva lugai, ne iestudējumam, konkrētās situācijas relatīvismam - pulkstenis slimnīcas uzgaidāmajā telpā stāv uz vietas, visas septiņas epizodes tātad notiek vienlaikus vai, drīzāk, nenotiek nemaz, ir tikai situācijas projekcijas kāda prātā/tukšajā, baltajā slimnīcas gaitenī, pa kuru medmāsa šļūkā birsti vai skraida ar dokumentu mapi rokās. K. Neiburgas telpas risinājums ir adekvāts lugas idejai, ka visi savā ziņā atrodamies tādā uzgaidāmajā telpā, gaidot nāves ziņu; abpus spēles laukumam sasēdinātie skatītāji arī ir iekļauti gaitenī nīkstošo vidū. Jautājums gan ir, kā mēs šai uzgaidāmajā telpā uzvedamies. Dramaturga piedāvātās situācijas atklāj tēlus no dažādiem skatpunktiem: ja meitas vienaldzība pret mātes nāvi sākumā šķiet mulsinoša, cita epizode ļauj saprast, kā tā varējusi rasties, bet vēl nākamā atkal liek nostāties mātes pusē. Taču izrādē ne visu laiku un visiem aktieriem var sekot ar neatslābstošu interesi. Uzmanību fokusē R. Razumas māte, S. Zvīgules medmāsa, spilgta, varbūt pāris vietās maķenīt par daudz, ir manierīgā G. Zariņas dejas kritiķe, bet E. Samīša un I. Poles varoņi rada monotonu iespaidu, izrādē notiekošais sāk slīdēt garām neskarot. Epizožu starplaikos ieviestie kustību numuri man šķita tikai formāls paņēmiens, kā atdalīt epizodes, estētisku vērtību vai īpašu jēdzienisku nozīmi tām neieraudzīju.
Vērtējums: 3 no 5
Krievu mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva lugas piedāvātā eksperimentālā situācija strukturāli atgādina eksistenciālisma filozofijā gremdētās šveicieša Maksa Friša skatuviskās parabolas (piemēram, Biogrāfija): viena un tā pati situācija tiek izspēlēta vairākas reizes, pamainot kādu no elementiem, lai nonāktu pie secinājuma, ka nekas būtiski cilvēka dzīvē nemainās, ka viņa liktenis ir konstants lielums. Viripajeva lugā pa kārtai nomirst katrs no šauras savā starpā cieši saistītas grupas pārstāvjiem, bet dzīvi palikušie no savām samežģītajām attiecībām tā arī nespēj izkāpt. Viripajevs atšķirībā no Friša nopietnības gan uz situāciju, gan varoņiem skatās ar absurda iekrāsotu ironiju. I. Olingere pāreju no vienas situācijas uz otru realizē ar nereālistiskām pantomīmiski dejiskām intermēdijām, kas tapušas sadarbībā ar Olgu Žitluhinu. Taču izrādi, manuprāt, iegāž aktieru pakļaušanās publikas svētsvinīgajai nopietnībai: taču, ja sižetu spēlē (pieļauju, pretēji iecerei) kā drāmu ar dažu aktieru komiskiem «izlēcieniem», tas galīgi zaudē savu enerģētiku un iemanto didaktisku raksturu.