Pavasarī Zviedrijā novēroju, ka kungiem tīk ap kaklu siet lakatus. Kāds vīrietis bija tērpies pelēkās uzvalka biksēs šauriem galiem, jakā ar divrindu pogām, un ap kaklu pudeļzaļš lakats ar sīkiem pelēkiem ornamentiem. Kāds kundziņš! Varētu tūliņ ielēkt kādā švīta lomā. Latvijā tādus uz ielas nemanu, vien stila žurnālā _Pastaiga._ Te man jāpiekrīt krustmātei, kura reiz teica: «Neviens neredz, kas tev vēderā, bet to, kas mugurā, gan. Ģērbties vajag šiki.»
Rīga? Pilna daiļu, skaisti tērptu lēdiju! Iespējams, tā šķiet tāpēc, ka skatos uz skaistajām, jo negribu redzēt noplukušus pensionārus un nakts saburzītas sievietes pie klubiem gaišā dienas laikā. Ai, kā gribētos, lai Rīgā vairāk būtu kundzīšu kostīmos, baltām, tamborētām apkaklītēm un dzintara brošu pie krūtīm. Patiktu jau arī citādi ģērbtas, ja vien viņas mācētu apģērbu atbilstoši nest. Nesen dzirdēju stāstu par kādu simtgadnieci, uzskatos brīvu. Savos 95 viņa pirmoreiz dzīvē uzvilkusi šortus un atzinusi tos par labiem esam. Malacis! Te nāk prātā kāda sleja Kultūras Dienā, sasodīts, neatceros autoru, taču tā bija ļoti spilgta. Autors rakstīja, ka vairākas vecpilsētas ir pilnas tūristu, kuri atkailina savu veco miesu šortos un bezroku krekliņos, atsedzot brūnos pigmentu laukumus un krokaino ādu. Pavēroju Rīgas viesus. Jā, nu ir veci. Ir pleķaini. Visi reiz tādi būsim. Tas mani baida. Negribu vecumā kļūt aizspriedumaina, aizrādot jaunajiem par pīrsingu un nejūtot, ka visbezgaumīgāk ir kulstīt mēli par cita dzīvi un šmotkām.
Man ļoti patīk auskari, taču iepirkšanās riebjas. Līdz ar to spriedelēšana par apģērbiem nesaista. Reti izdodas nopirkt to, kas patīk. Tādi ir adītie zābaki ar kaučuka zoli. Daudzi teikuši - izskatās, ka pa ielu ej zeķēs. Man patīk šie zābaki, taču kaitina, ka par tiem interesējas. Zābakus valkāju tāpēc, ka tajos ir ērti, nevis tāpēc, lai par tiem sarunātos.