Droši prognozējams, ka valdības lēmums samazināt dotācijas pasažieru pārvadājumiem izraisīs skaļus pašvaldību protestus. Patiesi - ņemot vērā cilvēku pirktspējas kritumu, dārgākas biļetes vai retāki reisi nozīmē, ka ļaudīm būs grūtāk nokļūt līdz darbavietai, pašvaldības pakalpojumu sniegšanas vietām utt. Taču cik adekvāti pašvaldības un to kontrolētie transporta uzņēmumi saimnieko? Varbūt ir gadījumi, kad bez subsīdijām pat varētu iztikt, ja vien nebūtu savdabīgu shēmu?
Tālāk aprakstīta situācija vienā no Latvijas lielajām pilsētām. Skaitļi minēti reāli, uzņēmumu nosaukumi - nosacīti, jo līdzīgas shēmas darbojas arī citviet, līdz ar to runa ir ne tik daudz par konkrēto gadījumu, cik praksi.
Tātad pašvaldībai 100% piederošs uzņēmums, autobusu parks X, kas, piemēram, 2009. gadā no valsts un pašvaldības dotācijās saņēmis 1 940 000 latu. 2005. gadā šis uzņēmums noslēdz ilgtermiņa (uz 10 gadiem) līgumu ar privātfirmu Y par autobusu apkopes pakalpojumu. Un sākas brīnumu lietas - pašvaldības uzņēmums X turpina strādāt ar zaudējumiem un prasīt subsīdijas, savukārt privātais Y pieklājīgi pelna. 2008. gadā X zaudējumi ir 376 tūkstoši latu, 2009. gadā - 47 tūkstoši. Savukārt Y peļņa ir attiecīgi 267 un 280 tūkstošu latu. Kā tas iespējams?
Par X vadītāju ar paraksta tiesībām tālajā 1993. gadā kļuvis A. 2001. gadā A paralēli šim darbiņam kopā ar B nodibina jau minēto privātuzņēmumu Y. 2003. gadā A mazliet pamaina savu statusu pašvaldības uzņēmumā X - kļūst par tā valdes locekli ar paraksta tiesībām. Tajā pašā gadā A atdāvina (!) savas daļas privātuzņēmumā Y savam partnerim B; dāvināto daļu nominālvērtība - 4500 latu. Jāpiemin, ka dažus gadus vēlāk, 2007. gadā, B atdāvina (!) šīs daļas A atpakaļ, tikai nu to nominālvērtība ir 62 640 latu. Visā šajā periodā A izpilda interesantu «vingrinājumu» - kā noformēt savu stāvokli tā, lai viņam nepārmestu interešu konfliktu, proti, ka viņš vienlaikus gūst labumu X un Y, kurus vieno saimnieciskā darbība. Izrādās, atliek kļūt par pašvaldības uzņēmuma X ... prokūristu ar tiesībām pārstāvēt šo uzņēmumu. Tas notiek 2006. gadā. Acīgi pilsoņi vērš kompetento iestāžu uzmanību uz aprakstīto situāciju. 2010. gadā VID atkārtoti aicina pašvaldības X situāciju risināt, tiek uzlikts pat naudas sods (cik nu tas mūsu zemē ir liels, paši varam iedomāties). X kādu laiku mudinājumus vienkārši ignorē, un tad jau iestājas it kā iestājas noilgums, un sodīt tieši A, piemēram, par amatpersonas deklarācijas nesniegšanu, vairs nevar... Vēl var piemetināt, ka privātajā Y strādā un pelna ne tikai paši A un B, bet arī ģimenes locekļi...
Kā jau minēts, šādas shēmas fiksētas arī citās pašvaldībās, un diez vai tādas iespējamas bez politiskā «jumta». Paši šo zemi izlaupa un tad vaimanā par naudas trūkumu...