Man šķiet, ka tā ir normāla situācija - mainās uzsvari darbībā. Proti, lielāka uzmanība tiks veltīta reģionālajai attīstībai un arī lauksaimniecības politikai, kas ir cieši saistīta ar reģionālo. Ja runā par Zundas kungu, tad līdzšinējā sadarbība ir bijusi laba un Zundas kungs arī turpmāk darbosies vēsturnieku komisijā, kas strādā Valsts prezidenta paspārnē.
Un kā ar citiem padomniekiem?
Kas attiecas uz padomnieku ārlietās Andri Pelšu, tad tas jau bija zināms, ka viņš vēlas izmēģināt spēkus citā laukā. Viņa vietā nāks cilvēks ar pieredzi Zemkopības ministrijā. Ja runā par Jāni Maizīti (padomnieks nacionālās drošības jautājumos), tad pagaidām nekādu plānu par nomaiņu nav.
Jūs runājat par jauniem akcentiem - vai tas nozīmē, ka būs jauni padomnieki?
Nav doma pieņemt darbā jaunus padomniekus, runa ir par attīstības politikas noformulēšanu. Dodoties uz pašvaldībām, lielām un mazām, cenšos uzzināt, kas notiek, ko es kā prezidents varu palīdzēt, lai tā nākotne tomēr būtu laba. Respektīvi, nav runa par personālijām, runa ir par to, kā labāk veikt darbu.
Vai jūs atceraties, kādas prioritātes nosaucāt, stājoties Valsts prezidenta amatā?
Galvenā prioritāte jau nav mainījusies - lai pēc četriem gadiem ļaužu vairākumam Latvijā būtu sajūta, ka viņu situācija ir uzlabojusies.
Atļausiet atgādināt - stājoties amatā, jūs teicāt, ka prioritātes būs tautsaimniecība un izglītība. Un saistībā ar izglītību jūs paudāt apņemšanos parūpēties, lai 18 gadu vecumā jaunietis beidz vidusskolu, nevis turpina sēdēt skolas solā.
Šīs lietas ir procesā.
Tomēr vārdu «izglītība» starp prioritātēm jūs vairs nepieminat...
Tās lietas ir saistītas. Piemēram, saikne ar reģionālo fokusu ir mazās lauku skolas. Kas pašvaldībām ir jādara, lai tās tomēr saglabātos. Un izglītības ministrs ir apstiprinājis, ka mūsu skatījumi sakrīt - attiecīgi es taču nevaru visu laiku jaukties iekšā... Līdzīgi ar augstāko izglītību. Šie reformu procesi ir lēni, bet manā skatījumā tie virzās pareizā virzienā.
Un savulaik nosauktā prioritāte tautsaimniecība arī ir saistīta ar reģionālo politiku?
Tieši tā. Galvenais uzstādījums taču ir, lai cilvēki nebrauc prom, un to var panākt, radot darba vietas ar kaut cik adekvātu atalgojumu. Un manā skatījumā šo uzdevumu vislabāk veikt reģionālajā līmenī. Lielajās pilsētās tomēr ir mazliet citas problēmas, kas saistītas ar profesionālo izglītību un tehniskajām specialitātēm augstākajā izglītībā. Laukos tā situācija ir daudz smagāka. Viens no virzieniem, kādā strādāt, lai tas mainītos, būtu lielāka pašvaldību patstāvība.
Vārdu savienojums «jaunu darba vietu radīšana» skan jau gadiem. Mani interesē kādas konkrētas iniciatīvas no jūsu puses.
Es jau pieminēju - pašvaldību lomas palielināšana. Kaut vai tādā ļoti konkrētā jautājumā kā ļaut pašvaldībām to nekustamos īpašumus iznomāt uzņēmējiem ilgākā termiņā par 12 gadiem.
Un tomēr - par šīm nomas lietām cīnās Zaļo un Zemnieku savienība, par izmaiņām izglītības sistēmā, kā pats minējāt, - Ķīlis. Kāds ir tieši jūsu akcents?
Jūs taču saprotat, ka es varu darboties tikai Satversmē noteikto pilnvaru robežās. Tajā pašā laikā nekā sarežģīta te nav - es regulāri tiekos, piemēram, ar pašvaldību deputātiem, kuri šādās tikšanās reizēs skar ļoti konkrētus jautājumus. Mans uzdevums ir, lai šie jautājumi nonāktu valdības, parlamenta dienaskārtībā, pasteidzināt to procesu. No otras puses, es nevaru iet kā tanks - man ir jāstrādā ar esošajām struktūrām, esošajiem ministriem.
Nacionālā attīstības plāna pirmā redakcija ir tikusi līdz apspriešanai valdībā. Vienlaikus jūsu paspārnē darbojas Stratēģiskās analīzes komisija. Vai esat drošs, ka komisijas idejas ir atspoguļotas plānā?
Vairāk vai mazāk, jo mēs jau nestrādājam nošķirti. Esmu reālists - ja grib kaut ko reāli mainīt, it sevišķi, ja runa ir par ilglaicīgiem ieguldījumiem, prezidenta puse nevar iet pret Nacionālo attīstības plānu. Īsi sakot, speciālisti sadarbojas.
Kāds ir jūsu vērtējums valdības darbam?
Par izglītību jau teicu. Ja runā par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, man grūti ko teikti - plāni ir, daļa cilvēku ir nomainīti, savukārt spriest par darbiem, tie ir labi vai slikti, nevaru, jo reālu darbu jau nav.
Nu, Ķīļa kunga gadījumā jau arī taustāmu rezultātu vēl nav, ir virziens... Kas ir tas, ko Sprūdža gadījumā jūs saprastu kā reālus rezultātus?
Piemēram, ir uzsākti dažādi procesi IT jomā - kad tie būs realizēti, tie būs ļoti konkrēti novērtējami.
Labi, kā ar pārējiem ministriem?
Ļoti grūti spriest par Ekonomikas ministrijas darbu, jo tur arī jautājumu loks ir ļoti plašs un sarežģīts. Es regulāri tiekos gan ar pašu ministru, gan ar Ārvalstu investoru padomes pārstāvjiem, kuri ir ļoti aktīvi un skaidri formulē savu nostāju. Piemēram, enerģētikas jomā man šķiet interesanta padomes ideja atgriezties pie idejas un pārdomāt vēlreiz iespēju celt kādu lielāku hidroelektrostaciju uz Daugavas.
Jūs to runājat nopietni?
Jā, pavisam.
Un kā tad ar vides jautājumiem?
Es teicu - apsvērt ideju. Mēs varam gudri runāt par vidi, visu kritizēt un nogāzt, bet mums pašiem kaut kas ir jārada. Ir nepieciešams izmantot pašiem savus resursus.
Tad varbūt ir vērts arī pārdomāt Latvijas dalību Visaginas atomelektrostacijas projektā?
Ar šo projektu ir tā, ka ļoti daudz kas atkarīgs no Lietuvas spējas saprātīgi komunicēt ar iesaistītajām pusēm. Un vismaz pagaidām šī spēja nav pietiekama - to es varu droši sacīt.
Jūs to Lietuvas pusei esat teicis?
Protams, un ļoti skaidri. Es viņiem esmu norādījis, ka nepietiks ar politisku vienošanos, ja nebūs piekrišanas no uzņēmuma, kurš projektā faktiski iegulda savu nākotni, puses.
Jūs noteikti zināt par vēl vienu projektu enerģētikā, kurā Baltijas valstīm būtu jāsadarbojas - sašķidrinātās gāzes termināli. Un atkal - izskatās, ka lietuvieši iet savu ceļu. Vai mēs nemaldinām sevi, runājot par sadarbību šādos projektos?
Ir politiska apņemšanās sadarboties... Ja runā par šo konkrēto projektu, tad, cik saprotu, mēs gaidām atzinumu no Eiropas Komisijas puses. Bet tiesa - Lietuvas puse ir aizgājusi tik tālu, ka tur process ir kļuvis neatgriezenisks. Viņi kā argumentu min šī projekta it kā mazo jaudu. Cik es saprotu, Baltijas mērogos to par mazu nekādi nevar uzskatīt. Līdz ar to, ja šis projekts tiek realizēts, realizēt vēl kādu kopīgu termināļa projektu faktiski būs neiespējami.
Bet kā vērtēt šo pretrunu - politiskā vienošanās ir, realitāte ir pretēja?
Nu, katrai valstij ir savas intereses. Lietuvas gadījumā jāņem vērā arī tas, ka viņiem šoruden būs vēlēšanas.
Atgriežoties pie valdības darba izvērtējuma - kāds tas ir Ministru kabinetam kopumā?
Jāņem vērā zināma nobīde laikā - šīs valdības veikuma ietekmi uz uzņēmējdarbību mēs redzēsim nākamgad. Atklāti sakot, tas nemaz nav slikti, ka uzņēmējdarbība Latvijā nav tik cieši sasaistīta ar valdības darbu. Kopumā man liekas, ka situācija ir labāka, nekā mēs paši bieži zīmējam. Jā, ir nepieredzējuši cilvēki, kuriem nepieciešams laiks, jā, var strīdēties par to, kādā apmērā un secībā pazemināmi nodokļi, tomēr darbs norit pareizajā virzienā.
Par pievienošanos eirozonai - ZZS ļoti nopietni uzstāj, ka šajā jautājumā nepieciešama tautas nobalsošana, savukārt valdība ideju noraida, sakot, ka mēs jau esam balsojuši «par», balsojot «par» iestāšanos Eiropas Savienībā. Kāds ir jūsu viedoklis?
Protams, pastāvošā likumdošana par tautas nobalsošanu ikvienam dod iespēju viņam būtisku jautājumu virzīt referendumam... Tomēr es arī sliecos domāt, ka, izdarot izvēli par labu ES 2004. gadā, mēs apņēmāmies pievienoties arī eiro.
Te gan var oponēt, ka ir valstis, kuras ir ES, bet nav eirozonā...
Nu jā, bet nav loģikas Latvijai ilgi turēt savas valūtas cietu piesaisti eiro... Vērtējot procesus Eiropā, man šķiet, ka nākamā gada sākumā būs skaidrs, vai mūsu interesēs ir pievienoties vai nav.