Atzīšu - šovs drīzāk pozitīvā nozīmē pārsteidza nekā sarūgtināja, it īpaši pēc tam, kad uzzināju - Starptautiskā Olimpiskā komiteja pamatīgi cenzējusi Soču pasākumu (tas nav nekas ekstrēms un attiecas uz visām ceremonijām, lai kurā valstī tās notiktu, proti, ceremonijā ne ar vārdu vai vizuālu tēlu nedrīkst tikt pieminēta un attēlota militārā simbolika, jo olimpiskās spēles ir globāls miera vēstnesis). Patiešām - nedz Londonā, nedz Pekinā jūs neatradīsit militārās varenības apliecinājumus, kaut gan abas - Lielbritānija un Ķīna - vēsturiski ir pasaules dižimpērijas, kas pamatīgi mirkušas asinīs. Tāpēc arī Krievijas XX gadsimts Soču šovā tika demonstrēts homeopātiskās dozās - tās vētrainā un asiņainā vēsture šovā bija, kā saka, «galopom po Jevropam» - no revolūcijas un sarkanā terora ne vēsts, riksī un pavirši tika izskriets cauri industrializācijas posmam, kuru ilustrēja pasaulē pazīstams mākslas brends - 20.-30. gadu supremātisti un konstruktīvisti, un uzreiz ķērās pie daudzkrāsainajiem «stiļagām» no 50. gadiem (angliski tika tulkoti kā hipsteri), tikai atkušņa laikā, ar neiztrūkstošo milici ģaģu Stjopu (kolorītais bokseris Nikolajs Valujevs) - personāžu no Sergeja Mihalkova, trīs himnu - Staļina, divu PSRS versiju - pantu autora - bērnu dzejas klasikas. Netika atzīmēti nedz Staļina koncentrācijas nometnēs nobendētie miljoni, nedz ar mājienu piesaukts Otrais pasaules karš (kaut sagataves šo Krievijas traģisko lappušu ilustrācijām uzvedumā bija - SOK tās visas likvidēja, Pētera Pirmā zaldātiņus ieskaitot!). Bet kopumā atklāšanas ceremonija bija gaumīga, gandrīz bez «razvesistaja kļukva a la russ» (banālām krievu klišejām - lāči, balalaikas utt.) un, kas svarīgi, raita - sportistu iznāciens tikai 45 minūtēs ir XXI gadsimta ceremoniju rekords.
Privāti man visvairāk patika filmiņa par alfabētu, gigantiskais krievu trijjūgs un Vasilija Svētlaimīgā katedrāle Sarkanajā/ Krasnaja/Skaistajā (krasno - skaists) laukumā Maskavā, kas izauga no Gžeļas keramikas trauku figūrām. Kaut gan skaidrs ir viens - masu pasākumos ir nonākts līdz robežai (un tā nav tikai Soču problēma - 3D ekrānu, salūtu un milzu art-objektu izmantošanā ir sasniegts kalngals, bet Holivudu neizkonkurēs neviens, lai kādus miljonus tur neieguldītu). Jāsaka tā - Albērvilas spēļu ceremonija ir šova un mākslas darba klasika, Maskava nedaudz iepaliek Londonai (koncepts - savas valsts vēsture un kultūra bildēs), bet Pekinas un arī Sidnejas pirotehnisko jandāliņu nepārspļāva (un labi, ka tā, jo ekoloģisko postu abas apuguņotās galvaspilsētas juta vēl nedēļu).
Un, protams, daudzās atsauces uz Krieviju kā dižas kultūras zemi - lūk, tas arī bija jaunais ideoloģiskais message. Šova sagatavošanā tika iesaistīti 12 000 cilvēku - brīvprātīgo, arēnā darbojās 3000 mākslinieku. Sportistu parādei bija izcils DJ un daži numuri dzīvajā - šaubu nav, galvenais pārsteigums bija dueta tATu uzstāšanās ar starptautisko hitu Nas ņe dogoņat, jo sevišķi Putina antigeju propagandas likuma kontekstā. Pārsteigumu sagādāja arī Krievijas premjers, kurš ceremonijas laikā saldi čučēja. Lērumu internacionālo mūzikas, baleta un sporta zvaigžņu neuzskaitīt: Anna Ņetrebko, Valerijs Gergijevs, primabalerīnas Kara un miera Natašas balles skatā un «miera baložu» epizodē. Man gan fluorescējošās virpuļojošās figūras atgādināja medūzas vai lampu abažūrus, nevis putnus. Sarūgtināja olimpiskās lāpas iedegšanas procedūra - bez izdomas, sliktā dizainiskā izpildījumā, kaut gan tas ir īpašs brīdis visos svētkos. Nu un ka lāpu nesa trejkāršie olimpiskie čempioni Irina Rodņina un Vladislavs Tretjaks?
Par šovu atbildīgā troika - Konstantīns Ernsts, Andrejs Boltenko un Grigorijs Cipins - ne tie «pēdējie puiši sādžā» (producents Ernsts ir Pirmā kanāla ģenerāldirektors, Boltenko - Eirovīzijas 2009 un citu masu pasākumu režisors, Cipins - starptautiski atzīts mākslinieks, arhitekts, dizainers, kurš strādā ar Metropolitan operu, arī Brodvejā, Parīzes operā…). Soču ceremonijas «ģenerālmēģinājums» notika pērn universiādē Kazaņā.
Eiropas prese ironizē par neskaidro parādību «jaunā Krievija», Krievijas TV kanāli visi kā viens runā par «Krievijas kultūras impērijas» drīzu atdzimšanu, sociālajos tīklos joko par «Saurona aci» un citām «fiškām», kas esot «nospertas» šova vajadzībām. Viens jautājums gan paliek - vai kāds, kas neatrodas un/vai nav dzīvojis Krievijas un padomju kultūras telpā, maz ir spējīgs saprast, kas tur, Fištas olimpiskajā arēnā, notika?