Jaunais pienesums tulkotās mākslas vēstures literatūras laukā vispirms krīt acīs ar pamatīgo apjomu un augsto cenu, līdz šim Latvijā ne pārāk plaši pārstāvēto franču skolu, kā arī pavisam jaunu tradīciju - Latvijas materiāla «piekabi» grāmatas beigās. To varētu dēvēt par vispārēju mākslas vēsturi ar atsevišķiem personību un parādību tuvplāniem. Redzama vairāku autoru kopdarbiem tipiskā neviengabalainība, hronoloģiski «tāllēcieni», kam seko pievēršanās agrākam laikposmam, kā arī neizbēgamie atkārtojumi. Šādas pirmavota īpatnības varētu daļēji kompensēt skatpunktu daudzbalsība un patiesi milzīgais informācijas un attēlu klāsts. Neaizraujoties ar gariem ievadiem un izskaidrojumiem, autori metas, kā teiktu romieši, in medias res jeb taisni mākslā iekšā. Akcentēta arī stilistiskā pārmantojamība, kas ļauj nepazaudēt skatu uz mākslu kā vienotu procesu. Grāmata atgādina, ka teksts par mākslu var būt cieši radniecīgs literārai esejai.
Darvas muca
Diemžēl uz grāmatas vāka solītās baudas un intelektuālos vingrinājumus sagandē milzums kļūdu. Hrestomātiskā darvas karote, kas bojā medus mucu, gandrīz pārvērtusies darvas mucā ar grūti atrodamu medus karoti. Lai arī bez kļūdām vēl neviena grāmata nav nodrukāta, to daudzumam ir nozīme, vēl jo lielāka, ja izdevuma funkcijas ir lielā mērā izglītojošas. Vispirms tas ir lērums tulkojuma negludumu, pārprotamu, pat uzjautrinošu vietu. «Un Albrehts Dīrers vienmēr uzsvēris, ka viņa uzturēšanās laiks Venēcijā, kad pasaule mainīja savu seju, bija laimīgākais viņa mūžā (kas diezgan nežēlīgi uzrunā A. Dīreru citā nolūkā).» (145. lpp.) Vai sapratāt, kas domāts? Kas par stilu ir «neopalladio» (269. lpp.) stils? Un kāds literārais žanrs ir romantisma dzejnieka Viljama Bleika «epopejas» (461. lpp.)? Vai izlasot, ka Vinsents van Gogs vairākkārt nokļūst «patversmē» (586. lpp.), būs skaidrs, ka tā ir iestāde cilvēkiem ar psihiskām slimībām? Kas ir 19. gs. Parīzes «dubultais ūdens piegādes tīkls» un «pieckāršais kanalizācijas tīkls» (622. lpp.)? Vai tiešām Roberta Raušenberga darbi combine paintings jāsauc par «kombaingleznām» (834. lpp.)? Utt., u.t.jpr.
Latviskošana izrādījies pamatīgs klupšanas akmens ar komiskiem efektiem, turklāt bez jebkādas konsekvences. Ja vēl var diskutēt, vai Eiropas baznīcām jādod Sv. Mārtiņa, Sv. Miķeļa vai Sv. Labrenča vārds, tad Anrī de Tulūza-Lotreka darbs Dzirnavu ielas salonā (557. lpp.) liek saausīties, vai slavenais staiguļu portretētājs pabijis Rīgā?
Personvārdu latviskojumos netrūkst ne redzami aplamu, ne, iespējams, vienādi leģitīmu, bet grāmatas lappusēs nesaskaņotu variantu: Filips de Šampeņs un F. Dešampeņs, Francisko de Goija i Lučientes un i Lusjentess, Vantongerlo un Vantonžerlo, Rītvelds un Rītfelds, Frānsiss Bēkons un Frensiss Beikons, Pikabia un Pikabjā utt. Īsta katastrofa ir renesanses un manierisma mākslinieki. Kā īsti dēvējams itāliešu mākslinieks Duccio di Buoninsegna - Dučio di Buoninseņja (113. lpp.), Dučo di Boninseņa (169. lpp.), Dučo di Buoninsena (1029. lpp.)? Vai lasītājs atskārtīs, ka Roso Florentino (252. lpp.), Fjorentīno Roso (256. lpp.) un Florentīno Roso (260. lpp.) ir viens un tas pats mākslinieks Roso Fjorentīno (oriģ. Rosso Fiorentino)? Un ka «Parmietis» (254. lpp.) un «Parmezāno» (257. lpp.) ir tas pats Parmidžanīno (oriģ. Parmigianino)? Personu rādītājs ir nepilnīgs un kļūdains (cik lielā mērā tā ir pirmavota, cik tulkojuma īpašība?); papildu lamatas sagādājusi latviešiem tik radniecīgā franču prakse franciskot citvalodu personvārdus - rādītājā nereti minēta nevis oriģinālforma, bet franču versija; tā slavenākais itāliešu baroka reālists Karavadžo atainots kā Caravage, bet turpat viņa mazāk zināmais tautietis, Rafaēla skolnieks Polidoro da Karavadžo nez kāpēc tomēr saglabājis itālisko oriģinālformu Caravaggio u.t.jpr. Īsts «kronis» ir 469. lpp., kur stāsts par Goiju apraujas teikuma vidū, tālāk tā arī neturpinoties. Par laimi, kļūdu biezoknis pamazām izretinās, tuvojoties grāmatas beigām.
Latvijas sadaļa
Teksts ar nosaukumu «Latvijas mākslas karstākie punkti» vispirms ir mākslas vēsturnieces Anitas Vanagas personiski izjusts atklājumu un labāk izpētīto tēmu kaleidoskops, kas apsveicami harmoniski sasaistās ar pārējo autoru esejisko stilu. Secīgais izklāsts mijas ar atsevišķu mākslas darbu tuvplāniem (Oto Skulme, Jānis Liepiņš, Jēkabs Strazdiņš, Jānis Pauļuks u.c.), kas atlasīti no izdevuma sponsoru - Gunta Belēviča, Alda Plauža un Andra Kļaviņa - privātkolekcijām.
Pārskatu autore sāk ar Latvijas valsts un modernisma paralēlo dzimšanu, nevis ierastāko nacionālās mākslas skolas veidošanos 19. gs. otrajā pusē. Detalizēti izvērsta latviešu mākslinieku darbība padomju Krievijā, tāpat arī 1919. gada 1. maija «kreisās» dekorācijas Rīgā. Autore arī vēlas citādi palūkoties uz t.s. Kasparsoniādi 1920. gada nogalē - viltus «bumbisma» izstādi jeb modernisma parodiju, mudinot šajā pasākumā ieraudzīt nevis reakcionāru žestu, bet Latvijas mākslā pirmo performanci.
Pie «karstajiem punktiem» aplūkota arī porcelāna darbnīca Baltars, scenogrāfa Jāņa Munča devums autoritārisma svētku noformēšanā, Sigurda Vīdzirkstes kibernētiskā glezniecība, scenogrāfijas bums 60.-70. gados, Latvijas Mākslinieku savienība un kombināts Māksla u.c. aspekti, nobeidzot ar Latvijas mākslu tīmeklī. Tomēr, piemēram, 80. gadu beigu un 90. gadu lielizmēra instalāciju vilnis, Sorosa Mūsdienu mākslas centra Rīga izstāžu prakse u.c. aspekti pilnībā palikuši ārpus autores radara zonas. Cits acīmredzams baltais laukums ir arhitektūras neesamība, kas citās nodaļās tomēr ir klātesoša. Lai gan atsauces piešķir zinātnisku nopietnību, būtu noderējis arī ieteicamās literatūras saraksts par latviešu mākslu.
Padoms lasītājam - ja izmanto, tad tomēr pārbaudi izlasīto. Kaut kas ļoti nav kārtībā vai nu ar tulkotāju, redaktoru un korektoru profesionālismu, vai arī ar laika plānošanu izdevniecībā, un tā preces par kvalitātei neatbilstoši augstu cenu diemžēl pie mums gozējas ne tikai apģērbu vai apavu, bet arī grāmatu veikalos.