Skolojās Maskavā
«Kviešus no rudziem atšķirt nemācēju,» Ivo tagad atceras laiku, kad sāka strādāt Rīgas dzirnavniekā. Viņš ir tehnisks cilvēks, pēc pirmās izglītības - plaša profila mehanizators un B un C kategorijas autovadītājs. 90. gadu sākumā strādājis par šoferi, bet valstī tolaik bija lielas problēmas ar degvielu, tāpēc Ivo nolēma pamēģināt darbu Rīgas dzirnavniekā, kur jau strādāja viņa mamma un bija atbrīvojusies vieta graudu elevatorā. «Tas bija tāds robotveidīgs darbs, pats vienkāršākais posmā no graudiem līdz miltiem - ko priekšnieks maiņas žurnālā uzrakstījis, to arī dari,» Ivo stāsta. Tiecoties pēc kā interesantāka, viņš labprāt piekrita uzņēmuma piedāvājumam doties pamācīties uz Maskavu. Tur divu gadu garumā viņš Krievijas Rūpnieciskās pārstrādes tehnoloģiskajā koledžā intensīvi apguva graudu dzirnavu tehniķa tehnologa profesiju. Latvijā šādas prasmes māca tikai šur tur un ieskicējot, bet Maskavas skola ir labākā šajā nozarē visā bijušajā PSRS teritorijā. Ivo smaida, ka beigās jebkuru norisi dzirnavās varējis kaut nakts vidū noskaitīt, izdarīt.
Vissīkāko nianšu pārzināšana gan nav tikai skolas nopelns. «Darbs dzirnavās prasa ne tik daudz tehnisku iemaņu, cik sapratni par procesu. Katrā iekārtā notiek kaut kas būtisks, ja kaut ko vienu palaid garām, viss pa ķēdīti aiziet tālāk, un beigās var sanākt nesmukums. Tāpēc visam jāpieiet ļoti atbildīgi - jāskatās, jāskatās, jāskatās,» Ivo atklāj. Uzņēmumā viņš bijis dzirnavu meistars un inženieris tehnologs, vadījis miltu glabātavu un Fasēšanas nodaļu, tagad ir priekšnieks gan tajā, gan kviešu un rudzu dzirnavās. Lai gan darba ikdiena no malas var šķist vienveidīga, Ivo teic, ka divu vienādu dienu neesot. Gadās pārsteigumi, arī zvani nakts vidū, ja dzirnavās kas atgadījies, jo malšana rit cauru diennakti.
Nav tikai zobrats
Kosmosa kuģa vadības panelis - ar tam līdzīgu pulti pa visu operatoru telpas sienu dzirnavās kādreiz vadīja veco malšanas iekārtu. To 2003. gadā nomainījusi jauna un moderna, kuras vadīšanai nu pietiek ar datoru, - Ivo vadā pa dzirnavām un rāda tehnoloģiju progresa liecības. Viņam pašam joprojām liekas, ka dzirnavās ir interesantāk nekā vadītāja kabinetā, jo īpaši tad, ja būts klāt pie jaunās iekārtas uzstādīšanas un palaišanas. «Kamēr visu noregulējām, pirmais gadiņš bija jautrs, gandrīz bez brīvdienām. Bet forši, ka tas viss ir redzēts no nulles līdz rezultātam, ka neesi bijis tikai viens mazs posmiņš tajā iegriešanas procesā,» Ivo teic.
Ivo kabinets ir līdzās dzirnavām un miltu glabāšanas un fasēšanas ceham, un ik pa brīdim kāds darbinieks pie viņa ienāk pēc padoma. Darbs ar cilvēkiem ir sarežģītāks par malšanu, Ivo atzīst. Trakākais vadītāja amatā gan esot klabināšana ar datoru un papīru rakstīšana. «Bet jādara ir,» viņš smaida un stāsta, ka dzirnavās tapušais galaprodukts ir viņa tieša atbildība, tāpēc viss jāpārzina labāk par visiem. «Neviens cilvēks nevar zināt visu par visu, bet perfektam vadītājam uz to jātiecas.» Audzēt kompetenci labi palīdzot arī regulārās mācības un pieredzes apmaiņas braucieni pie citiem kolēģiem skandināvu koncernā Lantmￃﾤnnen Cerealia, kas ir Rīgas dzirnavnieka mātesuzņēmums. Ivo piedalījies arī pārtikas nekaitīguma nodrošināšanas sistēmas jeb HACCP izstrādē un ieviešanā uzņēmumā, un arī tas ļāvis dzirnavu darbību izprast vēl pamatīgāk. «Sistēma sāk darboties jau no brīža, kad zemnieks ar graudiem iebrauc pa Rīgas dzirnavnieka vārtiem,» Ivo skaidro un min piemērus. Sistēma ļauj kontrolēt, vai graudos, kas pirms malšanas tiek mitrināti, mitruma nav par daudz un nesāk vairoties mikroorganismi, arī uzmanīt, vai graudos un miltos neiekļūst metāliskas daļiņas. Tās bojā produkta kvalitāti, turklāt graudu putekļi pie niecīgas dzirksteles, izrādās, var sprāgt.
«Čau!» no direktora
«Ar šādu izglītību man citur nav kur strādāt. Ja nu vienīgi pie konkurentiem,» Ivo smej par tālākajām profesionālās dzīves perspektīvām. Dobele, kur atrodas otrs lielākais graudu pārstrādes uzņēmums Dobeles dzirnavnieks, viņu tomēr nevilina - kaut vai tāpēc, ka «man hobijs tāds bišķi specifisks. Nezinu, vai ar to tur varētu nodarboties» (Ivo spēlē hokeju amatieru līgā). Kādreiz viņu jau mēģinājuši pārvilināt mazāki uzņēmumi, solot lielākus labumus, taču Ivo teic, ka visu izšķir cilvēciskais faktors. «Rīgas dzirnavnieks ir pietiekami mazs, lai ģenerāldirektors pazītu visus strādājošos. Un brīžiem cilvēkam ražotnē tas «čau!» no ģenerāldirektora puses varbūt ir būtiskāks nekā pārdesmit latu pie algas. Manā uztverē ne visu var nomērīt ar naudu,» Ivo saka. Klimats kolektīvā, sakārtota darba vide un normāla vadības attieksme viņam nozīmē daudz. «Droši vien tas mūsdienās nav īpaši populārs viedoklis, bet tā ir patīkamāk strādāt,» Ivo smaida un teic, ka neredz iemeslus, kāpēc neiet pa pēdām savam uzņēmuma skolotājam - dzirnavu ceha priekšniekam, kurš Rīgas dzirnavniekā nostrādāja vairāk nekā 40 gadu. Arī lielākā daļa uzņēmuma tagadējo darbinieku ir «maratonisti», un Ivo sev nejauc galvu ar izplatīto pieņēmumu, ka darbs jāmaina ik pēc dažiem gadiem.