(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Cilvēki tika tiesāti un sodīti ar 10 gadiem vergu nometnēs par noziegumiem, ko nekad nebija izdarījuši, kas nekad nebija notikuši, bet spīdzināšanās viņi bija atzinušies par vainīgiem. Notiesāti bija arī pārliecināti komunisti, kas sevi par tādiem uzskatīja joprojām. Tādus savos garos lēģera gados satiku daudz. Šie cilvēki, kas tad vēl bija veseli un spēcīgi, nezināja, kas viņus sagaida, ka pēc dažiem mēnešiem būs kropļi, pēc gada, diviem vai trim vairs nebūs dzīvi. Tā mēs tur nodzīvojām nedēļas divas vai trīs, tad kādu rītu arī mūs sāka formēt gājienam. Izsauca pēc vārdiem un pa bariņam izlaida pa lēģera vārtiem. Tur mūs viegli pārmeklēja un lika atdot naudu un pulksteņus. Visus 5000 noliku seržantam priekšā, viņš naudu pārskaitīja, apmēram 100 atdeva atpakaļ, bet par pārējo izrakstīja apšaubāmu kvīti. Naudas viņam bija ļoti daudz, vairāki pilni čemodāni. Pēc pāris nedēļām kratīšanā kvīti man atņēma. Pēc pāris gadiem, kad lēģerī bija ieradusies komisija ar prokuroru, es sūdzējos, ka man atņemta nauda. Prokurors atbildēja, ka tā ir zudusi, jo tur bijuši vācieši un seržants sen jau kritis. Kad visi bijām apskatīti un nauda atņemta, mūs sakārtoja garās rindās un sargu pavadībā devāmies pa to pašu ceļu atpakaļ uz staciju. Ejot cauri sādžām, cilvēkus tikpat kā neredzējām, tikai vienā sādžā kāda sieviete mūs histēriski lamāja par fašistiem un slepkavām, laikam domāja, ka esam hitlerieši un kara sācēji, kas uzbrukuši svētajai Krievijai. Otrā dienā atkal sasniedzām staciju, kur atradās visas mūsu mantas tādā stāvoklī, kādā atstājām. Taisījām vaļā savas kules un mielojāmies ar Latvijas maizi, ja kādam nebija, tad tas arī tika pacienāts. Tad mūs apstaigāja kāds augsts virsnieks, ļoti solīds cilvēks, apjautājās, vai ir sūdzības vai prasības. Daži apvaicājās par ģimenēm. Viņš mierināja - viss būšot labi un galā tikšoties. Meloja, jo ģimenes redzēja tikai tie retie, kas bija palikuši dzīvi pēc 10 gadiem, mazāk par pieciem procentiem, un tad arī ne visi, jo atkal tika nosūtīti darbā uz citu apvidu.
Nakti pavadījām stacijas laukumā zem klajas debess. Jūnija nakts bija mierīga, silta, ar ļoti biezu miglu, kādas Latvijā ir reti. Nakts bija ļoti izdevīga bēgšanai, bet mēs neviens par to vēl nedomājām, jo vēl nezinājām, kas mūs sagaida, un domājām par savām ģimenēm. To, kas bija paņemti ar visām ģimenēm, bija vairākumā, varēja tās iegāzt, frontes rajons arī vēl bija tālu. Visi gulēja saldā miegā, arī kareivji pie ložmetējiem. Tos varēja viegli atbruņot, bet par to neviens nedomāja, jo visi bija mierīga darba tauta, kas mīlēja darbu, mājas un ģimeni, vai garīga darba darītāji, kas savā darbā varbūt bija gudri un saprātīgi, bet šādos apstākļos, kad jāriskē ar dzīvību vai nāvi, nebija uz to spējīgi. Patiesībā ar nāvi vairs nebija ko riskēt, jo tai bija nolemti vairāk nekā 95 procenti, varēja riskēt tikai uz dzīvi, bet tas vēl nevienam nebija prātā. No rīta mūs pamodināja agri, lika savākt mantas un doties uz vagoniem, bija tāds pats preču vilciens ar aizrestotiem logiem. Iekāpšana daudziem sagādāja grūtības, jo mantas bija paņemtas visai ģimenei, bet nesējs bija palicis viens. Man rūpes nekādas, jo pauna viegla, un varēju palīdzēt Igaunijas ebrejam dakterim ar daudziem lepniem ādas čemodāniem. Vēlāk man ar viņu lēģerī iznāca sastapties, un viņš man kā ārsts palīdzēja. Nezinu, vai viņš atcerējās, ka līdzēju stiept viņa čemodānus. Es viņu atceros kā ļoti labu, inteliģentu cilvēku. Viņš lēģerī gāja bojā samērā jauns, ap 35 gadiem. Pēc iekraušanas vagonos vilciens drīz sāka braukt. Braucām garām Maskavai, un caur aizrestoto logu varēja redzēt, kā ap Maskavu raka tranšejas un taisīja nocietinājumus. Visi bijām pārliecināti, ka vācieši sakaus krievus un tiksim brīvībā, bet iznāca otrādi.
(Turpinājums 5. decembra numurā)