(Fragmentu publicējuma turpinājums)
Uz kurieni mūs ved, neviens nezināja, pēc saules vērojām, uz kādu pusi vilciens dodas. Brīžiem likās, ka uz dienvidiem, tad atkal uz ziemeļiem. Tā bijām pilnā neziņā, uz kurieni mūs ved un kas mūs sagaida. Dažādi prātoja, bet nebija neviena, kas būtu aptuveni paredzējis mūsu likteni, jo visi cerēja daudz labāku. Neviens neapzinājās, ka viņam pret sabiedrību vai cilvēci būtu tādi noziegumi, kas būtu sodāmi ar nāvi vai verdzību. Visi uz kaut ko cerēja.
Ceļā sastapām vairākus ešelonus, kas devās uz fronti, iespaids no viņiem nebija slikts, varenas lokomotīves vilka lielus vagonus, kuri bija pilni ar kareivjiem. Viņi bija nopietni un drūmi, bet bailes sejās neatspoguļojās. Tikai dažos vagonos, kuros bija zirgi, grīdas dēļi bija salūzuši un cauri grīdai karājās zirgu kājas, tiem nabadziņiem gan bija grūti.
Pēc dažām dienām iebraucām lielākā pilsētā, ko daži atpazina kā Sverdlovsku. Viens pat caur restoto logu rādīja rajonu, kur viņam cara laikā esot piederējusi neliela māja un bijusi vācu šujmašīnu firmas Singer aģentūra. Atcerējās, ka labi dzīvojis. Sverdlovskas stacijā nostāvējām vairākas dienas. Mums pagāja garām daži vilcieni ar evakuētiem bēgļiem, viens vilciens ar bēgļiem bija no Daugavpils.
Tur bija ļoti daudz bēgļu, vairākums sieviešu, tās bija ļoti naidīgi pret mums noskaņotas un visādi mūs lamāja, novēlēja visu to ļaunāko: sapūt raktuvēs, nobeigties mežā. Nospriedām, ka ļoti ļauni cilvēki, kas savā naidā zaudējuši cilvēcisko cieņu. It kā mēs būtu vainīgi, ka viņiem jābēg. Mēs taču šai lielajā traģēdijā bijām gluži nevainīgi un, tāpat kā viņas, iegrūsti nelaimē un pat vēl daudz lielākā.
Pēc Daugavpils vilciena pienāca cits vilciens ar evakuētiem no Maskavas, un arī tur bija sievietes un bērni, un veci cilvēki, šie nebija pret mums naidīgi noskaņoti. Kad sargs, kas vilcienu apsargāja, attālinājās, viņas ar mums uzsāka sarunas un caur restoto lodziņa spraugu iebāza vairākas avīzes. Starp viņiem bija daudz ebreju, un varēja noprast, ka viņi naida vietā izrāda līdzjūtību.
Pēc divu dienu stāvēšanas Sverdlovskā vilciens sāka kustēties un pagriezās tieši uz ziemeļiem. Laiks bija ļoti jauks, saulains un silts. Caur vagona logu redzēju priežu mežus, netālu no sliedēm priežu audzē ieraudzīju stāvam kādu vīru, kas man izlikās mežzinis. Man ļoti, ļoti iesāpējās sirds.
Sākot no Sverdlovskas, netālu no dzelzceļa bieži redzējām dēļu sētas ar tornīšiem. Mēs vēl nevarējām iedomāties, ka tie ir lēģeri un ka arī mēs tiksim tādos ieslodzīti. Pie vakara vilciens apstājās mums nezināmā stacijā. Sargi pavēlēja savākt mantas un izkāpt, tad aizveda uz netālo laukumu, nožogotu ar augstu dēļu sētu un dzeloņstieplēm. Laukums bija ap divi hektāri liels, stūros bija sargtorņi. Mums teica, ka staciju saucot Irbita un ka šis ir galapunkts, tālāk nesūtīšot. Nakts esot jāpavada laukumā, no rīta sadalīšot pa darba vietām.
Laiks bija jauks, un nakts - silta, mēs jutāmies ļoti atviegloti un priecājāmies, ka varam brīvi ieelpot svaigu gaisu. No līdzpaņemtiem pārtikas produktiem ieturējām vakariņas un iekārtojām guļvietas zem klajas debess, jo laukumā nebija nevienas ēkas.
Laukums bija kā nobruģēts ar cilvēkiem. Tur bija kādreizējās Latvijas un Igaunijas bijušie ministri, augstskolu profesori, virsnieki, ģenerāļi, avīžu redaktori, inženieri, tehniķi, agronomi, dažādu profesiju speciālisti.
(Turpinājums 14. decembra numurā)