Nesagaidījusi atbildi, ome atkal mainīja balss tembru.
«Mīļais bērns, es taču tev vēlu tikai labu! Tās nav lietas, ar kurām tev vajadzētu aizrauties!»
Vēl tikai labu... Jānis pie sevis niknojās. Droši vien, ka viņa runā taisnību, tikai tās ir viņas vēlēšanās, nevis manējās! Ome nevar zināt, kas man nāk par labu. To viņš omei arī pateica.
«Mīļais bērns, man ir lielāka dzīves pieredze. Kad tu būsi tik vecs kā es, tad sapratīsi!»
«Es neesmu tu, es esmu es!» Jānis kliedza uz aizvērtajām durvīm.
«Tie dvīņi tevi galīgi ir sabojājuši! Tu esi sācis runāt pretī,» ome izbrīnīta konstatēja.
«Es jau varu arī nerunāt,» Jānis noburkšķēja un apklusa. Vēl mirkli centusies pārliecināt savu mazdēlu caur aizvērtām durvīm, ome pagura un aizgāja. Bet Jānis sakņupis sēdēja gultā un domāja, ka šis ir briesmīgākais ziemas brīvlaiks viņa mūžā.
Pēcpusdienā viņš izlavījās ārā. Zēns gāja bez mērķa, viņš vēlējās iekulties kādā baismīgā notikumā, kas liktu vecākiem apžēloties un pārdomāt. Jānis domāja, ja viņa dzīvība karātos mata galā un viņiem būtu jāizšķiras starp dēla nāvi vai Zemzemi, ka tad jau nu gan vecāki ļautu to atkal apmeklēt. Bet, lai kā Jancis meklētu, briesmas viņš nesatika. Tikai vēsu un vienaldzīgu sniegu, kurš sniga un sniga, apgrūtinot iešanu.
*
Ome vēroja savu mazdēlu, šķita, ka zēns ir nomierinājies. Tas atkal bija viņas rāmais puisēns. Varbūt ne gluži tāds pats. Tik bērnišķīgais, naivais, atklātais skatiens tagad tika slēpts zem nolaistiem plakstiem. Viņa daudz dotu, lai uzzinātu, kādas domas rosās zēna galvā. Viņai ir jāzina, un viņa uzzinās. Viņai ir jākontrolē, un viņa kontrolēs. Ne tādus vien palaidņus direktore ir nolikusi pie vietas, salauzusi un pāraudzinājusi. Ome neļaus kādam neapdomīgam mazdēla solim graut viņu ģimenes labo slavu. Paaudžu paaudzēs viņi ir bijuši kārtīgi cilvēki un paklausīgi pilsoņi. Nekādu dumpīgu izlēcienu, nekādas pārgalvības. Viss norit pēc stingra plāna un disciplīnas.
Sīks dusmu vilnis uzbangoja viņas noteiktajā, rāmajā domu plūdumā. Jāņa mamma - pārāk vējaina un gaisīga - vai viņa dēlam toreiz neteica? Ka kaut kas slikts Jānim varētu būt iedzimts no viņas ģimenes, ome pat domās nepieļauj. Ja arī viņas dzimtā ir bijis kāds kauna traips, tas tik ilgi ir berzts un nīdēts, kodināts un apslēpts, līdz nodots aizmirstībai. Tagad prasi, kam gribi, visi slavēs viņu ģimenes tikumus un izturēsies ar pienācīgo cieņu. «Au!» ome pēkšņi iesaucās. Viņa pārāk sparīgi bija mizojusi kartupeļus, vai arī nazis bija pārāk ass. Trīs asins lāses nopilēja uz grīdas.
«Kas notika?» Jāņa tētis ieskatījās virtuvē.
«Padod marli, dēls, tur augšējā atvilktnē. Nē, labāk plāksteri!» ome izrīkoja virtuvē ienākušo Jāņa tēti.
«Iegriezi pirkstā, kartupeļus mizojot?» viņš noprasīja.
«Jā, aizdomājos,» ome atmeta un aplīmēja pirkstu ar plāksteri.
Turpinājums 27. decembra numurā