«Kas notika?» reizē iesaucās atsteigušies Jāņa vecāki.
«Es nezinu. Vai manu dieniņ, kā sāp!» ome vaimanāja. Kaut kā pa visiem viņiem izdevās omi dabūt līdz gultai un izsaukt ārstu.
Jānis pameta vecākus rosāmies ap vājinieces gultu un savā istabā apsēdās pie loga. Viņš izņēma zugū un mēģināja izsaukt Undīni. Nesekmīgi. Zemzeme kā bija, tā palika mēma. Zēns gribēja noskaidrot divas lietas - ko nozīmēja viņa sapnis un vai nejaušības, kas notiek ar viņa omi, tiešām ir tikai nejaušības. Nav neviena palīga, neviena, kam pajautāt padomu. Jānis tupēja uz krēsla, ar rokām apķēris ceļgalus un atbalstījis pret tiem zodu. Zēns domāja. Pirmo reizi mūžā viņš bija izlēmis kaut ko darīt pats. Viņš vēl un vēlreiz pārdomāja, ko teiks. Pēc būtības jau tur nebūtu, ko domāt, tie bija tikai pāris vārdu, pāris teikumu, bet zēns tos atkārtoja dažādās intonācijās, mainīja vietām vārdus, piešķirdams tiem citu nozīmi. Viņš sevi drošināja, mēģinot balsij piešķirt pēc iespējas lielāku noteiktību, mainot balss skaļumu un tembru. Tagad vai nekad. Tikai pāris teikumu.
Apņēmības pilns viņš aizgāja līdz omes istabas durvīm, un drosmes pietika tieši šim mirklim. Satvēris rokturi, tur viņš mirkli pastāvēja, tad atgriezās savā istabā. Jānis niknojās uz sevi. Viņš patiešām ir īsts jēradvēsele, ņuņņa.
Otrajā piegājienā Jānis tika tālāk. Viņš nospieda durvju rokturi un ieslīdēja omes istabā. Nabadzīte gulēja gultā ar ieģipsētu un gaisā saslietu kāju. Arī ap galvu balts pārsējs.
«Nāc, dēliņ, piesēdi!» vārgā balsī ome izdvesa.
Jānis piesardzīgi apsēdās uz gultas malas. Redzot savārgušo vecmāmiņu, viņu pārņēma žēlums, un viņš tā arī neko nepateica.
Sapnī pie zēna atkal atnāca meitene. Šoreiz viņa uzkavējās ilgāk. Viņa sniedza Jānim svečturi, sacīdama: «Tas tagad ir tavs.» Pasmaidīja un izgaisa.
No rīta pamodies Jānis nevarēja beigt domāt par dīvaino viešņu un tās dāvanu. Hmmm, ko gan nozīmē sapnī redzēts svečturis? Izskatījās tas parastāks par parastu. Katrā ziņā tāds noteikti ir katrā otrajā mājā, vismaz viņiem jau nu bija noteikti. Mamma ar tēti neskaitāmas reizes bija mēģinājuši pierunāt omi to izmest. Galu galā, tāds vecs ērms neiederējās nevienā mūsdienu interjerā. Ome stūrgalvīgi atteicās to darīt un glabāja veco svečturi vistālākajā bufetes stūrī. Vajadzētu ieiet aplūkot. Jānis nepacietīgi vēra vaļā omes istabas durvis.
«Labrīt, ome! Kā šorīt jūties?»
«Šodien jau daudz labāk. Padod man to krūzīti!» ome izrīkoja mazdēlu. «Tava mamma neprot vārīt kafiju.»
«Atkal jau sākas,» Jānis novilka tēta balsī un, pagriezis muguru, cieši vēroja omes bufeti.
Ahā! Re, kur ir! - viņš pie sevis noteica.
«Visu viņa dara pa roku galam!» ome turpināja, it kā nedzirdējusi mazdēla repliku. «Paskaties pats, apakštasīti arī paņēmusi no citas servīzes.»
«Ome, es varu apskatīties šo svečturi?» Jānis jautāja un jau ņēma laukā svečturi no bufetes.
«Nē, ka es tev saku, tūliņ pat liec nost!» Viņš neredzēja, kā ome pat salēcās gultā.
«Nu, ooom, es tikai apskatīšos, labi?» Zēns jau gribēja ar guvumu nozust savā istabā, bet omes balss viņu apturēja.
Turpinājums 10. janvāra numurā