Ar Olgu Salnīti sastopamies Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas birojā. Šī starpvalstu organizācija radusies pagājušā gadsimta vidū, lai risinātu Otrās pasaules kara bēgļu pārvietošanas problēmas Eiropā. Ar laiku tā pārtapusi globālā struktūrā, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem ir migrantu integrācija, tā ļaujot padarīt migrāciju par ieguvumu jaunās mītnes zemes sabiedrībai. Olga Salnīte piedalās projektā trešo valstu valstspiederīgo sieviešu integrācijai Latvijas sabiedrībā, viņas galvenā interese ir latviešu valodas apguve. Un Olgas kundze neapšaubāmi ir ieguvums Latvijai, jo retais latvietis runā par mūsu dzimteni ar tādām simpātijām kā viņa, kuras mūža lielākā daļa aizritējusi Maskavā.
Maskavas ārzemnieki
Olgas kundzes saikne ar Latviju bija viņas vīrs Aleksandrs Salnītis, kurš gan pats visu mūžu sevi dēvējis uzvārda krieviskotajā versijā - Salņit. Aleksandrs Salnītis bija augsta ranga speciālists padomju metro celtniecības nozarē, turklāt - bezpartjiskais. Jaunībā Salnītis ieguvis sporta meistara klasi un trenera kvalifikāciju sambo cīņā, taču viņam bijušas arī literāta ambīcijas un plaša pazīšanās Maskavas radošās inteliģences aprindās.
Atceroties dzīvesbiedru, Olgas kundze bilst: «Tikai tagad saprotu, ka Salnītis Maskavā vienmēr izskatījās un uzvedās kā ārzemnieks. Tāpat viņa māte Marta Jakovļevna, kas, dzīvojot Krievijā, sevi vienmēr uzskatīja par latvieti, bija kā ārzemniece. Un mēs pret viņiem arī attiecāmies kā pret ārzemniekiem.» Viņu priekšstats par to, kā jādzīvo ikdienā, - tīrība, kārtība, dienas režīms, atbildīgums, godīgums, atklātība. Sievai ir noteiktas tiesības, un vīrs tās respektē - tā uzvedas ārzemnieki, bet ne krievi. «Visu mūžu varēju lepoties, ka mans vīrs nedzer, nesmēķē un sporto,» saka Olga. Vēl - viņa dabas mīlestība. Piemēram, gadījās izkrist eksāmenā. Salnītis kāpa uz slēpēm un trīs stundas pa sniegu, pa kupenām, bez iebrauktas sliedes plēsās cauri meža biežņai. Tas bija kaut kas nereāls pat Maskavas kultūras cilvēku vidē - tur, lai atgūtu garīgo līdzsvaru, meklēja omulīgu stūrīti pie tējas vai kafijas, ar cigareti… Pret vīramāti Martu vedeklas jūtas sākotnēji bijušas gluži citādas. «Marta Jakovļevna ieradās, ieveda šausmīgu tīrību un kārtību un lepnā skatā devās prom. Mēs to saucām par «Martas Jakovļevnas okupāciju». Jaunībā es tā arī domāju - lūk, tāds arī ir fašisms! Esmu jauna, skaista, izstudējusi poļu filoloģiju, bet šai interesē tikai tas, vai te viss spīd un laistās. Un tikai vēlāk iepazinu viņu kā ļoti gudru, delikātu, cilvēkus mīlošu būtni,» šos pēdējos vārdus izsakot, Olgas kundze nespēj valdīt asaras.
Liktenīgais uzvārds
Salnīšu uzvārda un dokumentos fiksētās latviešu tautības saglabāšanos noteikusi individuāla, lai arī apstākļu iespaidota izvēle. Marta Salnīte apprecējusi ebreju Venjaminu Karļiku, kura uzvārds bija identisks krievu sugas vārdam ar nozīmi «punduris». Dzīvot ar šādu uzvārdu un vēl ebreju tautības ierakstu pasē Maskavā bijis problemātiski, tāpēc dēls dzimtsarakstā ticis reģistrēts kā latvietis Aleksandrs Salnītis, respektīvi, Salņits. Draugi Olgai esot teikuši - kā tu vari?! «Tev jau tēvvārds tāds dīvains - Altanovna. Tagad tu būsi Oļga Altanovna Salņit. Un vēl dēlu nosauc par Venjaminu! Viņš taču būs Venjamin Salņit! Tu saproti, ko dari?!»
Tomēr nekādas īpaši ciešākas saiknes ar Latviju Salnīšiem daudzus gadus nebija. Aleksandrs Salnītis dēvēja Latviju par savu vēsturisko dzimteni, bet pats uz turieni aizbrauca tikai vienreiz - 1988. gadā -, lai organizētu Rīgas metro celtniecību. Viņam šķita, ka beidzot varēs ko paveikt senču dzimtenes labā, taču Rīgas metro projekts nonāca tā brīža politiskās cīņas degpunktā un no tā nekas nesanāca. Salnītis, kurš devies uz Rīgu ar vislabākajiem nodomiem, atgriezies satriekts un vīlies. Divus gadus vēlāk viņš pēkšņi mira.
Pēc vīra nāves Olgas kundzei nācās vienai audzināt divus dēlus - septiņgadīgo Venjaminu un sešgadīgo Grigoriju. Ar vīra zaudējumu aprast nebija viegli. Par laimi, radās regulāra iespēja aizmukt no Maskavas - reliģisko tūristu grupas, kas devās uz Tezē klosteri Francijā. Olgas kundzes vecāku ģimene allaž bijusi ar «rietumnieku» ievirzi, arī izglītība - poļu valoda un literatūra - tuvinājusi katoliskajai kultūrai. Sākumā viena, pēc tam kopā ar bērniem Olgas kundze devās šajās ekskursijās, un tieši kādā no šiem braucieniem izskanējis liktenīgais jautājums - kas tas jums par savādu uzvārdu? Tas bijis grūdiens arī Venjaminam un Grigorijam Salnīšiem sākt apzināties savas saknes, interesēties par Latviju. Tomēr līdz domai par pārcelšanos uz senču dzimteni vēl bijis jāpaiet krietnam laikam.
Braucam!
No pagātnes Olgas kundze atceras neskaitāmus pieredzētus emigrēšanas gadījumus - cilvēki braukuši prom no Krievijas, meklēdami humānāku, sakārtotāku vidi. «Kulturāli ļaudis manā apkārtnē visu laiku bēguši prom,» viņa saka. Tāpēc arī pašai, redzot Krievijā notiekošās pārmaiņas, briedusi doma par aizbraukšanu. 2004. gadā dēli noskaidrojuši, ka var iegūt Latvijas pilsonību un pārcelties uz Latviju. Tomēr sākotnēji Olga bijusi daudz gatavāka aizbraukšanai nekā Venjamins un Grigorijs - jaunajiem cilvēkiem Maskava ar tās lielpilsētas vērienu šķitusi interesantāka. Turklāt par Latviju tās nākamajiem pilsoņiem tobrīd bijis visai aptuvens un nebūt ne iedvesmojošs priekšstats. Bija dzirdēts par latviešu «fašistiskumu» un naidu pret krieviem - daži Krievijas mediji apgalvoja, ka Rīgā esot bīstami pat krieviski sarunāties publiskā vietā. «Sapratu jau, ka melo,» tā Olgas kundze, «bet - kādā mērā?» Tomēr lielākās bažas bijušas par ko citu - Latvija noteikti ir pilnīgi provinciāls nostūris, īsts lāču kakts.
Vecāko dēlu Venjaminu pārliecinājis konkrēts apstāklis - draudējis obligātais iesaukums Krievijas armijā, kas uz diviem gadiem pārtrauktu karjeru un atstātu praktiski bez iztikas līdzekļiem jauno sievu un bērnu. Tezē braucienos jaunais cilvēks bija iepazinies ar latviešu puisi no Rīgas, kurš piekritis iesākumā izmitināt imigrantu pie sevis un palīdzēt nokārtot formalitātes pilsonības iegūšanai. Tā nu 2007. gadā Venjamins nonācis Latvijā, ieguvis pilsonību, pēc laika pārvedis šurp arī ģimeni. Viņam pat izdevies īstenot jau Maskavā iecerēto - atvērt savu nelielu kafejnīcu, kuru krīzes apstākļos gan pēc pusgada nācies slēgt (patlaban Venjamins pelna iztiku Vācijā.
Jaunāko brāli Grigoriju, kurš Maskavā pasniedza vijoļspēli mūzikas skolā, bija grūtāk pārliecināt - pamest savus skolniekus viņam šķitis nepieņemami. Olgas kundze saka: «Galu galā pierunāju - aizbruksim kaut paskatīties, apciemosim brāli...» Labi, izlemts - braucam! Nodomāju - ja jau lemts dzīvot lāču kaktā, tad dzīvosim ar. Ka tikai prom no Krievijas. Galīgā izšķiršanās notikusi 2008. gada vasarā.
Brīnišķīgā zeme
«Nekad neaizmirsīšu to izjūtu, pirmo reizi ierodoties šeit,» atceras Olga Salnīte. «Mums uzreiz te iepatikās! Kaut redzējām noplukušas mājas, nepārprotami trūcīgus cilvēkus, apkārt ik pa brīdim skanēja krievu «mats» - mēs dzīvojām Bolderājā, tas viss nelikās nozīmīgi. Mēs šeit jutāmies mājās.» Pirmais nozīmīgais elements bijusi arhitektūra. Tā atgādinājusi dažus vēl pagājušā gadsimta sākumā pēc Eiropas paraugiem būvētus Piemaskavas vasarnīcu ciematus, kur pavadītas laimīgas bērnības un jaunības dienas. Turklāt vēl priedes, jūra.
Jau pirmā nedēļa Latvijā kliedējusi iedomas par latviešu svelošo naidu pret krieviem. Pirmajās dienās Olgas kundze tiešām vairījusies uz ielas sarunāties krieviski, tomēr tad ievērojusi, ka daudzi runā un nebaidās. «Pēc pāris dienām dienā uz ielas attapos, ka esmu apmaldījusies. Sapratu, ka nāksies taujāt ceļu. Un šajā brīdī man pienāk kāda latviešu sieviete un sāk kaut ko vaicāt latviski - pēc intonācijas spriežu, ka viņa arī prasa ceļu. Atbildēju krieviski: «Lūdzu, piedodiet, bet es šeit esmu otro dienu un neko nevaru jums pateikt.» Uz ko viņa, pāriedama uz krievu valodu, smiedamās saka: «Ā, jūs, tāpat kā es, esat iebraucēja. Nekas, pajautāšu kādam citam.» Un tajā brīdī es sapratu, ka tiešām esmu tikai iebraucēja, nevis kāda sevišķa krieviete. Pēc nedēļas šeit sapratu, ka man nepavisam nav jābaidās.»
Tajā pašā vasarā notikuši arī Dziesmu svētki. Tos pieredzējuši, gan Olgas kundze, gan Grigorijs bija vienisprātis - viņi atbraukuši uz patiešām brīnišķīgu zemi. Grigorijs drīz pēc tam iestājās korī, ātri apguva latviešu valodu; būdams erudīts un liels vēstures entuziasts, viņš pašreiz vada ekskursijas pa Rīgas centru piecās valodās, arī latviski.
Jautāju, kas pašlaik ir Olgas kundzes galvenā nodarbošanās. «Mans uzdevums ir atjaunot savas tradīcijas - šajā gadījumā krievu, bet ne padomju tradīcijas - jaunajā mītnes vietā. Mūsu paaudzes uzdevums ir nodot tradīcijas tālāk nākamajām paaudzēm, attīrot tās no padomju stereotipiem. Mēs esam tas kuņģis, kuram jāsagremo padomju mantojums, padomiskais jāpārvērš, piedodiet, sūdos un jāizvada, bet vitamīni jānodod nākamajām paaudzēm.» Un vēl viņa bilst: «Krievu jau vairs nav. Ir palikusi valoda. Kā no Romas impērijas palika latīņu valoda, bet tādas latīņu nācijas jau vairs nav. Padomju vara pirmos aprija krievus. Tagad Āzija virzās uz priekšu, tā acīmredzot tur visu apdzīvos, un tur viss būs labi, tikai krievu gan vairs nebūs.» Un kāda viņai šķiet Latvijas nākotnes perspektīva? «Latviešiem nevajadzētu uztvert krievu izrunāšanos pārāk nopietni. Krievi mēdz braukt ar muti, aizmuldēties - tam visam nav sakara ar kādu rīcības programmu un vispār maz sakara ar realitāti. Tāpēc latviešiem nevajadzētu nobīties ikreiz, kad krievi sagvelž lieku. Tad ar sadzīvošanu būs mazāk problēmu.»