Droši vien šīs ēverģēlības dažādiem cilvēkiem izraisa atšķirīgas izjūtas un asociācijas. Man personīgi tās bieži atgādina kristietības pirmos gadsimtus, kad ticības vārdā dažādu sektu un virzienu pārstāvji plūcās tā, ka asinis šķīda. Donāta piekritēji un Ariāna piekritēji, Markonija piekritēji un Pelāgija piekritēji, tādi un šādi, un tas viss it kā vienas ticības un viena mērķa vārdā. Un visi zina vienīgo pareizo ceļu pie Dieva, visi vicinās ar Rakstiem, vēlams tā, lai pretiniekam, kurš atļaujas nepiekrist versijai par eņģeļu precīzu skaitu, ar tiem pašiem Rakstiem maksimāli sāpīgi iebelztu.
Un tad es mēģinu iedomāties, ko darīja viens normāls amatnieks Antiohijā vai zemnieks Pannonijā, kuram regulāri nāca virsū ar aicinājumu pielaikot kārtējo partiju, atvainojiet, ticību. Un kārtējais sludinātājs it kā runā gandrīz tāpat kā iepriekšējais vai kaimiņu pilsētā ļaudis apgaismojošais, tomēr tas iepriekšējais esot baigais ķeceris.
Pieļauju, ka liela daļa skatījās, cik krāšņi Visaugstā uzticamais kalps savu vēsti pasniedz: vai ir kādu gadu pavadījis uz staba 10 metru augstumā vai varbūt uzturā lieto tikai siseņus un principiāli atsakās mazgāties, bet varbūt viņam nebeidz asiņot naba un viņš izdziedinājis, uzliekot rokas, kādu pārīti vārgdieņu. Tiesa, parasti šādu kritēriju lietošana nesa pēc zināma aizrautības posma vilšanos un brīnumdaris drīz vien tika gānīts par šarlatānu.
Vēl viena izvēles stratēģija, domāju, bija paskatīties, ko izvēlas kaimiņi vai priekšniecība, kas visādā ziņā prātīgi - kāda jēga būt baltajai vārnai, ja apkārtējie saka, ka svētais vīrs izrādījies maskējies pagāns vai vienkārši sātana apsēstais. Vai - tas varbūt vēl būtiskāk - šamējais vairs nebauda valdnieka uzticību, tātad zaudējis piekļuvi resursiem.
Tomēr pieļauju, ka proporcionāli lielākā daļa savu izvēli veidoja, pragmatiski saprotot, ka kaut kādi priesteri būs vienmēr, ka šī profesija vienmēr prasīs ziedojumus, jo tā nu šī pasaule ir iekārtota. Tādēļ svarīgāk ir mēģināt saprast, kurš no dvēseles glābējiem varētu būt mazāk alkatīgs un histērisks. Kuram pietiks ar vistiņu un desmit naudas gabaliem gadā, un kurš nemēģinās atņemt pusi ražas vai nespiedīs ziedot vīnogu stādījumus. Mazākais ļaunums, tā teikt (Kungs, piedod mums, grēciniekiem, šādu salīdzinājumu). Un lai netraucē! Jo uz tirgu jābrauc, lauks jākopj, tik daudz darbu darāmi.
Jūs sakāt, ka tā ir vieglprātīga, pat bezatbildīga attieksme? Nu, bet, kad būs jāatskaitās Visaugstā priekšā, mēs taču nevarēsim teikt, ka mēs jau neko, tā priekšniecība (valdnieks, valdība, bīskaps) mums lika un spieda, mēs neko nevarējām iesākt. Paši taču tā mācāt, vai ne? Tad nu atvainojiet.