Tātad tūlīt atkal kritīs valdība? - šos vārdus, uzsākot sarunas ar visdažādākajiem cilvēkiem, dažās pēdējās dienās esmu dzirdējis vairākkārt. Ko tur teikt, skaidrs, ka būs cita valdība, jautājums tikai - kad. Gribēšana varbūt ir, kāds premjeres krēsla kājas jau pamazām iezāģē, taču klaji iezīmēties par valdības gāzēju neraujas. Jo īpaši tāpēc, ka īsti lielas manevru iespējas pašreizējā politisko spēku salikumā nav - pēc izvillošanās būs vien tiem pašiem jānāk kopā un jāstrādā tālāk.
Atšķirīgā nostāja bēgļu jautājumā šobrīd pretējās frontes pusēs nostādījusi divas apmēram vienādi populāras (vai nepopulāras) valdības partijas - Nacionālo apvienību un Vienotību. Pirmā pošas uz Satversmes tiesu, lai tur apstrīdētu otrās lemto, tā (vai drīzāk - tās pārstāvji un atbalstītāji) tik sparīgi spļauj pretī ar prastu apsaukāšanos, ka notašķī brūnu arī sevi, un no malas vērotājam var rasties maldīgs iespaids, ka Latvijā pie varas vieni vienīgi nacisti. Tad vēl Āboltiņas izteikumi, ka vajadzības gadījumā esot gatava uzņemties arī premjeres amatu, jo tā tak piedienot visvaldošākās partijas līderei. Nervu spēle pilnā sparā - kurš pirmais neizturēs, tas valdības gāzējs. Sliktais. Pārējie uzreiz tīri un svēti.
Kam tas izdevīgi? Visiem. Ja vien ir kāds, uz ko uzvelt visu atbildību. Pārapstiprināšana dod jaunu elpu, jaunu uzticības kredītu. Jauna valdība var atļauties vairāk nepopulāru lēmumu nekā vecā.
Ar ko jaunā atšķirtos no esošās? Visdrīzāk ne ar ko. Nu labi, varbūt ar Solvitu Laimdotas vietā, ja jau pirmā uz šo amatu tik ļoti raujas. Vai mainīsies koalīcijas partiju sastāvs? Šaubos. Tas palicējiem nav izdevīgi, jo vairotu nacionāļu popularitāti kā cietējiem no partneru sazvērestības bēgļu jautājumā, kas satrauc arī ZZS un Vienotības elektorātu. Otrkārt, tā būtu konkurētspējas audzēšana līdz šim bezspēkā nīkuļojošajām opozīcijas partijām, kas arī ilgtermiņā nav izdevīgi.
Premjeres maiņa - cita lieta. Vienotības reitings dramatiski zems. Ja konkurenti grib, lai tas nokrīt vēl vairāk, droši jālaiž pie valdības stūres Āboltiņa, pakļaujot viņu nepieciešamībai katru dienu komentēt itin visu, kas notiek vai nenotiek Latvijā un ārpus tās, jo šīs līderes lielākais ienaidnieks ir nevis kāds Saeimā, valdībā vai politiskajās aizkulisēs, bet gan... pašas mēle. Cik reizes jau piedzīvots, ka plaša ažiotāža par kādu jautājumu sabiedrībā raisās vien tā iemesla dēļ, ka daudz pieredzējusī, bet brīžiem nepārdomāti izteikties mīlošā politiķe atkal ko neveikli paudusi televīzijā vai radio.
Visi to zina, visi ar to rēķinās. Atļaujas mazas, pretīgas riebeklības cits pret citu un vēro - izturēs? Neizturēs?