Putniņš, kas novēro
Kapus Sanita sāka kopt deviņu gadu vecumā. Viņas vecmāmiņa, kura patlaban 83 gadu vecumā joprojām ir profesionāla kapu kopēja, pēc meitas nāves uzņēmās rūpes par četriem mazbērniem. Sanita skolas brīvlaikā ik dienu brauca vecmāmiņai līdzi uz Meža kapiem. Tā viņa iemācījās profesijas knifus, ko nevar apgūt ne dārzkopības skolā, ne vides dizaina kursos. Sāka pamanīt sakritības, kas profesionālim nav svešas. Lai arī visi «klienti» kopējai ir vienādi - tuvinieki par viņu pēdējās atdusas vietas pieskatīšanu ir samaksājuši kapu kantorī - tāpat kā ar dzīvu cilvēku, ar vienu allaž griboties kontaktēties ilgāk, domās izrunāt savas problēmas, apsēsties uz soliņa, uzsmēķēt, pie otra - ātri izdarīt nepieciešamo un skriet prom. Kapu virsu tradicionālā zaļā rota rāze vienā vietā aug griezdamās, otrā - kaut arī apstākļi tie paši - nīkst. Viegli smaidot, Sanita stāsta: kapos ir mazs, raibs putniņš, kurš parādās tikai noteiktos brīžos. Tad, kad viņa rāzē - uz kādas kopiņas stāda rāzi. Atlido un skatās kā gars no viņpasaules, gluži kā tāds kvalitātes kontrolieris. Domājiet, ko gribat!
Vai bēres gadās vērot bieži? «Katru dienu,» viņa atbild vienā mierā. No šīm ceremonijām, tāpat kā no mirušajiem, kas ir zem zemes, Sanitai nav bail. Reiz ieraudzījusi bojā gājušu vīrieti, kas bijis virs zemes, acīmredzot, kāds kapos ieklīdis bezpajumtnieks. Tad gan kliegdama skrējusi pie kolēģiem, lai izsauc vajadzīgos dienestus.
Īpašie rombiņi
Sanita strikti ievēro profesionālo ētiku. Lai arī cilvēku samezglotie dzīves stāsti zināmi, gadījies piedzīvot delikātas situācijas, tāpēc viņa runā labu vai neko. Tikai jaunai sievietei neraksturīgā nopietnībā nosaka: «Agrāk uzticība bija cita lieta.» Daudz labprātāk viņa dalās praktiskajā pieredzē. Teiksim, lai labi ieaugtu, viss ir jāstāda jaunā mēnesī, toties dzīvžogi jāgriež vecā. Viņa ievērojot arī nerakstītu likumu neieiet kapos pa galvenajiem vārtiem, jo pa tiem nes nelaiķus. Māņticību, ka no kapiem neko nedrīkst vest līdzi uz mājām, gan nav iespējams ievērot - darba drēbes ir jāmazgā.
Nelaiķu piederīgie, kurus gadās sastapt, visbiežāk nobrīnoties - tik jauna meitene un strādā te! Sanita izskatās jaunāka par saviem gadiem, mūsu tikšanās dienā tirgotāja kioskā viņai nav gribējusi pārdot cigaretes. Meža kapu čaklo gariņu pulkā viņa arī objektīvi ir jauna. «Pilngadība kapu kopējām iestājas 80 gados, tā mēs jokojam,» nosmej Sanita. «Bez manas vecmammas gan vēl tikai viena ir «pilngadīga».»
«Rombiņi,» Sanita palepojas, kad jautāju, vai viņai ir savs rokraksts. «Vecmamma man bērnībā mācīja dažādus grābšanas rakstus. Tagad nopirku jaunu grābeklīti, un ar to rombiņi labi izdodas.» Kāda aizgājušā tuviniece par ornamentu tā sapriecājusies, ka pat lūgusi, lai kopēja laistīšanas sezonā mitrina ne tikai kapa virsu, bet visu laukumu, tad rombiņi būs dziļāki.
«Svaigs gaiss, brīvība,» Sanita, kura ir strādājusi par pavāri, nosaka. Jau tagad viņa domājot par pavasari, kad kopiņām ņems nost skujas, aprunāsies ne tikai ar mammu, bet arī ar «klientiem».