Lai būtu universālāka
Izstādē būs skatāmas septiņas Henrija Preisa gleznas, no kurām sešas ir pilnīgi jaunas un kurās viņš turpina izkopt savu rokrakstu. «Tās ir sakrālās ģeometrijas kompozīcijas, kurās redzama Kabalas, mandalu, arhitektūras, brīvmūrnieku heraldikas simbolisko sistēmu izmantošana,» par mākslinieka darbiem raksta Artefaktu kuratore Elita Ansone. «Ja es jūtu vai ja man pasaka, ka velk uz vienu pusi, es uzreiz mēģinu jaukt ārā - lai glezna būtu universālāka,» piebilst Henrijs Preiss, kurš nevēlas skatītājam parādīt lineāru darba izpratnes ceļu, pa kuru doties. Mākslinieks grib, lai skatītājam tiktu dota pilnīga brīvība un viņa darbi būtu saistoši cilvēkiem no visām pasaules malām. «Tās ir kā melns kubiņš, ar ko var spēlēties - spaidīt un meklēt, kā to atvērt. To, kas tur ir iekšā, neviens nezina, kamēr pats skatītājs neatrod likumsakarības, kuras viņam pašam ir svarīgas,» viņš saka.
Lai arī mākslinieks pirms šīs izstādes saņēmis ieteikumu taisīt to, kas viņam jau ierasts, viņš tomēr izvēlējies riskēt. «Pirmais mēģinājums vienmēr ir bailīgs, jo nav skaidrs, kas sanāks,» pirms Purvīša balvas 2013 pasniegšanas teica viens no tās kandidātiem Harijs Brants, labs Henrija Preisa draugs - izmaiņas kā aisbergs, kura virsotne neatklāj skatītājiem tā patieso lielumu, bet kas uz pusēm pāršķeļ mākslinieku daiļradi. «No malas tas ir gandrīz vai nemanāmi, bet apakšā ir bijušas lielas ciešanas - māksliniekam tas ir radikāls notikums, viņš ar lielām grūtībām ir nonācis pie tā, ka viņš kaut ko ievieš vai no kaut kā atsakās,» uz savu un Henrija Preisa pieredzi toreiz atsaucās Harijs Brants un atgādināja par to, ka ekperimenti vienmēr ir saistīti ar iespēju, ka kaut kas varētu neizdoties.
Sākums un beigas
Tas, kas ir palicis nemainīgs Henrija Preisa darbos, ir atsauce uz viņa profesionālo pagātni, kurā ir bijusi arī sadarbība ar režisoru Pēteri Krilovu, veidojot scenogrāfiju viņa darbiem. «Kad es radu gleznu, viena no idejām ir tā, ka tā ir kādas filmas, izrādes vai cilvēka dzīves sākums un beigas vienlaicīgi,» saka mākslinieks, kura gleznās spilgti izpaužas scenogrāfijas studijās apgūtās zināšanas par mākslas kā scēniski teatrāla priekšnesuma parādīšanos. Henrijs Preiss apguvis scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, studijas turpinājis Centrālajā Svētā Mārtina skolā Londonā, kur pēc studiju beigšanas palicis dzīvot un strādāt.
Sākumā piedzīvoto šoku par mārciņas un lata attiecībām un Londonas dārdzību ātri vien nomainījusi izpratne, ka var pastrādāt trīs dienas nedēļā uz pusslodzi, lai izdzīvotu un pietiktu naudas mazai darbnīciņai, kurā pavadīt atlikušās nedēļas dienas. «Kamēr tu būvē karjeru, ir svarīgi atrasties šādā vietā,» par Londonu saka Henrijs Preiss. Viņš ir vienīgais latviešu mākslinieks, kuram ir bijusi personālizstāde Londonas Whitechapel galerijā. Vēl viens zīmīgs fakts mākslinieka radošajā biogrāfijā ir tas, ka četrus viņa darbus 2010. gadā savai kolekcijai iegādājās Saatchi mākslas galerija.
Mākslinieks uzskata, ka, dzīvojot Latvijā, māksliniekam ir grūtāk atrast iespējas, kā izsisties starptautiskā līmenī, daudz kas ir atkarīgs no atrašanās attiecīgajā vidē. «Tev visu laiku par sevi ir jāatgādina, parasti tas notiek, ejot uz dažādām atklāšanām, bet būtiskāk, manuprāt, ir atgādināt par sevi ar saviem darbiem,» norāda Henrijs Preiss, kura pēdējo laiku lielākais atklājums kā skatītājam ir bijusi vācu mākslinieka Anselma Kīfera darbu izstāde, bet kopumā daudz saistošāk viņam šķiet tas, kas notiek arhitektūrā. «Tā pati Zaha Hadida,» piemēru min mākslinieks, kurš vērš uzmanību uz to, ka arhitektūra nav tikusi ar saknēm izrauta no zemes, kurā tā izaugusi, piemēram, saglabājot tajā atsauksmes uz sakrālo mākslu. «Ne arhitektūra, ne arī mūzika netika pakļautas tik radikālai vēlmei visu izmainīt, kāda tā bija glezniecībā pēdējos devidesmit gados,» norāda Henrijs Preiss, kurš tuvākajā nākotnē ir gatavs izteikties arī ar citiem izteiksmes līdzekļiem, pievēršoties trīsdimensiju objektu veidošanai.
Izstāde