Tie, kas patrāpās tuvumā brīdī, kad gatavoju kādu zupiņu ar tajiešu vai vjetnamiešu «piesitienu», vai nu saudzīgi apvaicājas, kas virtuvē tik briesmīgi sabojājies, vai arī delikāti attālinās uz citām telpām. Taču tad, kad ēdiens jau nonācis līdz šķīvjiem, savādo aromātu neviens vairs neatceras, bet jūsmo par interesanto garšu un mēģina to atšifrēt. Atbilde ir īsa: «Zivju mērce.»
Pirmais, ar ko tā asociējas mūsu platuma grādu iedzīvotājam, patiešām ir savdabīgais aromāts. Ja atklāti un tieši, tad - smaka. Tieši tā iesākumā atbaida nezinātājus, kuri vēl nav sadraudzējušies ar šo universālo piedevu, īstenībā - garšvielu. Tāpēc es tiem draugiem un paziņām, kas pirmo reizi dodas Āzijas virzienā, allaž iesaku vispirms tepat uz vietas iepazīties ar pudelēs sapildīto brūngano, īpatnējo šķidrumu, jo pēc tam, aizbraucot galamērķī un nonākot jebkurā ēstuvē, deguns pats automātiski meklēs bļodiņu ar raksturīgo aromātu.
Zivju mērce ir viena no visvecākajām garšvielu mērcēm pasaulē, tapusi jau krietni agrāk nekā tagad populārā sojas mērce. Kad specifiskais aromāts it kā pazūd, tad paliek brīnišķīgā garša, kas tiešām ir ļoti sāļa, tādēļ pēc sāls lielākoties vairs nav nekādas vajadzības. Piemēram, Taizemē to arī izmanto sāls vietā. Īsi sakot, zivju mērce pastiprina ēdiena garšu, bet neuzbāžas ar zivju aromātu.
Kā šī mērce top? Braukājot pa piekrastes rajoniem Taizemē, skatienam gar ceļmalām paveras garumgari galdi, sieti - pat īsti nezinu, kā lai nosauc tos veidojumus, uz kuriem karstajā saulē rindojas sudrabainas, sačokurojušās zivteles. Skats ir visai iespaidīgs. Daļa no šīm zivtiņām nonāk arī tajā fermentācijas procesā, kura rezultātā top šī specifiskā mērce. Tās pamatā lielākoties ir anšovi vai sardīnes, reizēm arī garneles un austeres. Zivju mērces mēdz būt dažāda stipruma, un nopietni ražotāji to procentos uzrāda uz pudeļu etiķetēm. Iesācējiem eiropiešiem mēdz ieteikt sākumā pamēģināt maigāku mērcīti, piemēram, 20%, lai pierastu pamazām.
Kulinārijas literatūra vēsta, ka līdzīga mērce tapusi arī Eiropā - Senajā Grieķijā un romiešu laikos. To gatavoja no zivju iekšām, galvenokārt no skumbrijas, un raudzēja kopā ar sāli un garšvielām. Atbaidošās smakas dēļ pilsētās bijis aizliegts nodarboties ar šo rūpalu. Pēc tam to pildījuši nelielās krūkās, aizzīmogoja un izplatīja pa visu valsti. Tā ka īsti nevar sacīt, ka zivju mērce ir tikai un vienīgi Āzijas produkts.
Bet tiem, kuri nosprieduši, ka ir vērts pamēģināt, iesaku sākt ar kādu vienkāršāku mērcīti kā piedevu zivīm, gaļai, pat vārītām olām. Mango mīkstumu sakapā kopā ar ķiplokiem, samaisa ar laimu sulu, cukuru un zivju mērci. Vēl labāk garšos, ja piekapās klāt svaigas koriandra lapiņas. Bet tā atkal ir gaumes lieta.