Visu mūžu patversmē?
Suns skumji noskatījās uz aizbraucošajiem saimniekiem un nekurnēdams ieņēma vietu brīvajā voljerā. Pagāja ziema. Emīrs iejutās patversmē un kļuva par visu mīluli. Drīzumā noskaidrojās, ka Emīram ir nepareizi veidotas gūžas jeb iedzimta displāzija, kas rada sāpes un apgrūtina kustības. Lai sāpes dzīvnieku nemocītu, viņam visu mūžu būs jālieto medikamenti. Emīra fotogrāfija tika ievietota patversmes mājaslapā, turpat bija izlasāma patiesa informācija par suņa veselības stāvokli un raksturu. Neviens nezina, kā pret skaisto dzīvnieku bija izturējušies viņa īstie saimnieki, taču suns baidījās no mašīnām, nenāca iekšā mājā, bet ar cilvēkiem bija draudzīgs.
Emīra bildi skatīja daudzi, bet neviens nebija gatavs uzņemties rūpes par tik lielu un nopietni slimu dzīvnieku. Laiks gāja, un Gints jau samierinājās, ka Emīrs savu mūžu nodzīvos patversmē. Iespējams, tā arī būtu noticis, taču lielajam sunim bija lemts cits liktenis.
Maijas Norenbergas privātmājā Pārdaugavā visi suņi allaž bijuši liela auguma un vienmēr - ģimenes locekļa statusā. Kad citos medību laukos aizgāja skaistu mūžu nodzīvojušais kurts, Maija nolēma līdz pensijas vecumam nevienu suni vairs neņemt, jo, visu dienu pavadot darbā, kucēnu grūti izaudzināt. Taču laiki ir nelāgi. Kad mājās vairs nebija suņa, nelūgti viesi sāka lēkt pāri žogam, zaga briketes un visu citu, kas nebija piesiets. Znots Andris Kūla teica, ka bez kārtīga suņa šeit neiztikt. Tika nolemts meklēt mājai labu sargu un draugu. Netālu no mājām atrodas patversme Dzīvnieku draugs. Turp Maija devās vispirms. Viņa atceras: «Patversmē bija daudz suņu. Vienu es līdz šim brīdim nevaru aizmirst. Grāfs bija zaudējis jebkuru cerību nokļūt labās mājās un pat necēlās, kad nāca kārtējais raudzītājs. Sak, mani jūs tāpat neizvēlēsieties. Viņam bija skumjas un skaistas acis, bet es nevarēju viņu ņemt, jo sunim bija īss apmatojums.»
Ar atbildības izjūtu
Andris aicināja sievasmāti ieskatīties arī Slokas patversmes mājaslapā, īpašu uzmanību pievēršot Emīram. Maija Norenberga atzīst, ka lēmumu viņa pieņēma spontāni - Emīru izvēlējās pēc fotogrāfijas un izlasītās informācijas. «Zinu, kas ir displāzija, tāpēc sapratu, ka neviens cits nelaimīgo suni neņems. Man pat nebija svarīgi, ka Emīrs ir šķirnes suns. Ar tik smagu biogrāfiju būtu paņēmusi arī jauktenīti. Es vienkārši pažēloju viņu.» Uz Sloku pēc Emīra viņa nebrauca, šo pienākumu uzticēja meitai Gitai un znotam Andrim Kūlam.
Andris atceras, ka viņam Emīrs iepaticies no pirmā acu skata: «Esmu vēsturnieks, tāpēc man viņš atgādināja seno romiešu cīņu dalībniekus - masīvs un spēcīgs, bet arī saprātīgs. Uzreiz bija redzams, ka Emīrs ir pozitīvi noskaņots un ļoti alkst nokļūt savās mājās pie uzticamiem saimniekiem. Izgājām pastaigāties, un es sapratu - šis ir tas, ko meklējām.» Todien Emīru vēl nevarēja vest uz mājām, jo Andra auto bija par mazu Emīra dižajam augumam. Nākamajā dienā viņu uz Rīgu atveda Gints Mellers. Emīrs apsveicinājās ar Maiju un vispirms izstaigāja savu teritoriju. Šķita - suns uzreiz saprata, ka beidzot viņš ir mājās. Melnbaltā kaķene Piča, kas pati savulaik tika paņemta no ielas, pirmajās dienās mēģināja Emīram uzkundzēties. Šis nepretojās - ar tādām sīkaļām viņš nebija radis cīkstēties, un kaķi vispār nav viņa interešu lokā. Tagad Piča uzskata Emīru par savu draugu un Ķīnas mūri, aiz kura sākas drošības zona.
Pagājis mēnesis, kopš Emīrs dzīvo savā Pārdaugavas mājā. Maija pasmaida - sākumā suns bija «tāds mīlīgs pūku lācītis». Pat pārlieku mīlīgs. Taču jau pēc nedēļas Emīrs stājās pie savu tiešo pienākumu pildīšanas. Nekas sarežģīts viņam nav jādara, tikai jāatšķir, kurš ir savējais, kurš - svešais. Emīrs ir īsts ģimenes suns. Maija viņam ir vislabākā, vismīļākā saimniece pasaulē. Nav lielākas laimes, kā ielikt galvu Maijai klēpī un nopūsties - es tevi tik ilgi meklēju! Gita un Andris ir vislielākie savējie. Gitas un Andra pusotru gadu vecā meitiņa Sofija ir Emīra vislabākā draudzene. Viņai atļauts viss, un meitenītei patīk ar savām mantām ierausties Emīra siltajā līkumā.
Jaunās rūpes Maija Norenberga uzņem pašsaprotami. Pagaidām četrkājainais ģimenes loceklis guļ salmos šķūnītī, bet jau iegādāti materiāli siltam suņu namiņam. Tas tiks uzcelts pavisam drīz. Emīrs ļoti labi prot pavadiņā iet līdzās pa ielu. Abi ar Maiju jau apmeklējuši veterinārārstu Candera ielas klīnikā. Dakteris izrakstīja Emīram zāles pret sāpēm un ieteica suni nepārbarot, jo lieks svars uz kājām nenāks par labu locītavu kaitei. Maija nopūšas, daktera norādījumi jāņem vērā, tāpēc ēdiena devu nāksies samazināt. Taču nez vai Emīrs to īpaši izjutīs - vairāk par pilnu ēdiena bļodu suņuvīram ir vajadzīga mīlestība, un tās viņam jaunajās mājās netrūkst. Maija ir priecīga: «Emīrs man rada dziļu drošības un miera sajūtu.»