Pirms mēneša ar Kristīnes un viņas domubiedreņu iniciatīvu pilsētā tika reģistrēta jauna sabiedriska organizācija _Daugavpils vecāku klubs_. Pa šo neilgo laiku jau noorganizēti vairāki pasākumi, un kluba biedri sākuši akciju, lai līdz 1. jūnijam, Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai, savāktu grāmatas, rotaļlietas un drēbītes trūcīgo ģimeņu bērniem. Klubam ir sava mājaslapa un logotips, kuru uzzīmējusi pati Kristīne, - kaija uz triju krāsu fona, kas simbolizē zemi, debesis un sauli kā dzīvības avotu.
Sākās no pastaigas
Kā stāsta Kristīne, ideja organizēt šādu klubu viņai radusies jau agrāk, tomēr pietrūcis laika un domubiedru. Izveidojusi savu forumu internetā, kur piereģistrējušās daudzas māmiņas, taču lielas aktivitātes nebija. Tad uzzinājusi par Rīgas Māmiņu kluba iniciatīvu 18. aprīlī organizēt Lielo māmiņu pastaigu. Uz šo aicinājumu atsaukušās arī dažas Daugavpils māmiņas. «Sanācām kopā Dzelzceļnieku parkā kādas 15 māmiņas ar bērnu ratiņiem, daži tēti arī piebiedrojās. Iepazināmies, pastaigājāmies, palaidām balonus vējā, nofotografējāmies. Tad arī nospriedām, ka jāorganizē savs māmiņu klubiņš Daugavpilī, kur varētu kopā gan atpūsties, gan ar kaut ko nodarboties.» Savu organizāciju nosaucām par Daugavpils Vecāku klubu, lai nejauktu ar to Māmiņu klubu, kas ir Rīgā, turklāt negribējām atstāt novārtā arī tēvus. Starp kluba dalībniecēm ir gan skolotājas, gan medicīnas darbinieces, gan kosmetoloģes un floristikas speciālistes, kas ir gatavas dalīties savās prasmēs, rīkojot meistarklases, tāpēc klubs meklē sev piemērotas telpas nodarbībām, taču pārsvarā telpām ir vai nu pārāk dārga īre, vai arī tās ir neremontētas un bez labierīcībām. Pagaidām vietu, kur tikties, atvēlējis attīstības klubs Laimīgi bērni, atbalstu solījusi arī Daugavpils pašvaldība.
Nezaudē cerību
Kristīne uz Daugavpili no Rīgas atbraukusi dzīvot tikai pirms pāris gadiem, bet dzimusi un augusi netālu no Rēzeknes, Mežvidu pagastā. Meita Ērika šogad beigs otro klasi, dēlēnam Edgaram ir trīsarpus gadiņu. Edgars ir Kristīnes rūpju bērns. «Grūtniecības laikā slimoju, bieži bija augsta temperatūra. Toreiz strādāju Rīgā, veikalā. Sākās sāpes, izsaucu ātros, bērniņš piedzima septiņos mēnešos, neiznēsāts, pavisam maziņš, tikai 36 cm garš. Sākumā ārsti teica, ka vispār neizdzīvos, bija asinsizplūdums galvā ļoti smagā formā.» Vairāk nekā divi mēneši, kurus Kristīne ar mazo Edgaru pavadīja Bērnu klīniskās slimnīcas 8. nodaļā, pagājuši vienās asarās. «Mums jau teica, ka viņš vispār ne tikai nestaigās, bet arī nekustēsies, nesmaidīs, nerunās, bet nu jau ir aktīvs, grib celties kājiņās, smaida, tikai nespēj sēdēt. Sāk jau runāt dažus vārdiņus,» stāsta Kristīne. Viņa priecājas par katru mazāko panākumu bērna attīstībā un nezaudē cerību, ka Edgars sāks staigāt. «Dakterus es jau vairs neklausos. Aizved bērnu pie ārsta kaut vai ar parastām iesnām, viņi uzreiz - vai, vai, nu ko jūs gribat no viņa, bērns taču ir invalīds!» Viņai izdevies atrast jauku kustību terapeiti Ingu, kura vairākas reizes nedēļā nodarbojas ar Edgaru. Viena nodarbība maksā četrus latus, taču Kristīnei nav žēl ne naudas, ne pūļu, jo panākumi esot acīmredzami. Viņa stāsta, ka pirms kāda laika gājusi uz līdzīgām nodarbībām poliklīnikā bez maksas, taču rezultātu neesot bijis. «Tur speciālists nodarbības laikā tikai visu laiku runāja, ka mums taču esot jāsaprot, ka tas ir bērns invalīds, ka tāpat nekas nemainīsies. Inga runā ar Edgaru, dzied, saka - mēs vienalga staigāsim, kaut vai piecos vai sešos gados, bet noteikti. Tas ievieš optimismu un cerību, varbūt tāpēc puisītis jau mēģina apgriezties, celties, uzlabojies tonuss labajā rociņā.» Kristīne atzīstas, ka pēc Edgara piedzimšanas viņa noslēgusies depresijā, jutusi kaunu un vainas apziņu. «Man bija tāds posms, kad sēdēju mājās, nekur negāju, pārtraucu visus kontaktus ar draudzenēm, man bija kauns, ka man ir bērns invalīds. Tāpēc arī aizbraucu no Rīgas, jutos it kā vainīga gan drauga, gan viņa vecāku priekšā, bija pat doma, ka vajag šķirties, taču Edgara tētis nenobijās, nepameta mūs un ļoti palīdz. Tikai pateicoties viņam, es tieku galā, vienai būtu ļoti grūti.» Kad Kristīne sadūšojusies stāstīt par savu problēmu Māmiņu forumā, izrādījies, ka viņa tāda nav vienīgā. Daugavpilī ir biedrība vecākiem, kuru bērni ir invalīdi, taču Kristīne vēlētos, lai šie bērni vairāk iejustos starp veselajiem bērniem, lai cits citu saprastu un balstītu. «Agrāk es nevarēju iedomāties, ka ir tādas problēmas, līdz pati ar tām saskāros. Arī tagad pat pieaugušie nereti lūkojas uz bērnu invalīdu ar nepatiku. Gribu pārvarēt šo plaisu, lai visi bērni būtu laimīgi un smaidīgi,» saka Kristīne Konceviča.