Šīs mūzikas nošu partitūrā iekodēto suģestiju un tās iemeslu īsti nevar aprakstīt vārdos: nu kāpēc tik dziļi sirdī un sajūtās iekrīt tieši šīs sīkās notiņas un šīs majestātiski ilgās pauzes - kā Kaukāza kalnu aizas starp dinamikā un blīvumā galēji kontrastējošas mūzikas epizodēm, starp nepanesamu troksni un klusumu, iznīcību un trauslo dzīvību? Diemžēl realitātē lika atgriezties Doma laukuma āra kafejnīcas mūzika, kura cauri katedrāles mūriem raupji ielauzās īpašajā klusumā.
Klusums, skumjas, lēnināts laiks
Manuprāt, te noteicošā ir Kančeli mūzikas īpašā, izteikti lēninātā laika izjūta un klusuma (paužu) godāšana. Kančeli mūzikas laiktecei nav daļas gar dzīves steigu. Tā paceļas pāri visam, ko vajadzētu paspēt un ko, pasarg dies, mēs varētu šajā dzīvē nokavēt. To apliecina arī Kančeli 75. jubilejas autorkoncertā Garīgās mūzikas festivālā Rīgā dzirdētās pašas pirmās rindas «Klusums, tu esi/ labāks par visu, /ko esmu dzirdējis» (B. Pasternaks). Un tālāk: «Dzīve un nāve - tās pamatā ir vienotas, vienotas...» -, tā caur R. M. Rilkes dzejas motīvu koncerta Eiropas pirmatskaņojumā opusā Neskumstiet (Don't Grieve) dziedāja mūsu basbaritons Egils Siliņš. Izcilais garīgās mūzikas interprets, diriģents Māris Sirmais, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un solists E. Siliņš, kura mākslinieka briedums, balss plašums un krāsas likās tieši kā radītas Kančeli partitūrai, ir pasaulē otrie šī darba izpildītāji. Pirmatskaņojumā 2002. gadā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri diriģenta Maikla Tilsona Tomasa vadībā dziedāja pasaulslavenais baritons Dmitrijs Hvorostovskis. Man gribētos, lai šis traģisma un vienlaikus cilvēcības un mūzikas skaistuma pilnais darbs pasaulē skanētu biežāk un tieši E. Siliņa izpildījumā. Ne tāpēc, ka mūsējais, bet gan tāpēc, ka dziedātājs tik dziļi un saviļņojoši patiesi atklāja skaņdarba būtību - te maigi un silti kā sapnī, te maksimālā vokālajā un personības spēkā. Turklāt viņš lieliski tika galā arī ar īpašajiem uzdevumiem, ar kuriem noteikti nav saskāries klasiskajā operu repertuārā, - piemēram, izdziedot lielos ārpustonālos lēcienos veidotus klusa falseta posmus. Bet par to, cik šis skaņdarbs ir būtisks pašam tā autoram, liecināja arī tas, cik pazemīgi komponists klausījās atskaņojumu: nevis sēžot goda vietā, bet stāvot kājās pašā Doma baznīcas aizmugurē: «Bet Dievs ir liecinieks: pāri mums ir mūzika» (O. Mandelštams). Un visu šo mērogu pēkšņi tik vienkārši «atrisina» divu akordu kadencīte - tā, kuru iemāca mūzikas pamatskolā. Autentiska divu īsu akordu (dominante - tonika) kadence kā rotaļājoties pieliek punktu visam vērienīgajā skaņdarbā izsāpētajam, ar maigumu, bijību un stihijas vērienu atklātajam. Šādi klausītājam tiek noraidīts komponista padoms sev un citiem - Don't grieve! Neskumstiet! Citiem vārdiem: ar skumjām pret skumjām.
Ekstrēmi kontrasti un robežas
Kančeli mūzikas varu pirmoreiz tik tieši dzīvā koncertā izjutu kādā no PSRS komponistu kongresiem, kad Maskavas P. Čaikovska konservatorijas zālē atskaņoja 1977. gadā komponēto 5. simfoniju - komponista veltījumu viņa mirušajiem vecākiem. Mūzikas profesionāļi, eksperti, klausoties mūziku, parasti neraud. Bet, šķiet, zālē toreiz raudāja visi. Un tā bija pilna ar mūzikas profesionāļiem... Jau 70. gados Kančeli simfoniskajā mūzikā izkristalizējās tā īpašā drāmas metode, kuras sāls ir vistrauslākā, vissiltākā, sirsnīgākā, nostalģijas pilna mūzikas skaistuma liktenīgs pretnostatījums blīvam pārspēkam, nežēlīgai orķestra (vai kora) masai, kas nāk tik fatāli kā cunami vilnis pāri mazam ciematiņam.
Cilvēks un nāve, šķiet, vienmēr bijusi Gijas Kančeli jaunrades fokusā, ja vien nerunājam par viņa nacionāli kolorīto, melodiski vitālo kinomūziku, kas lielākoties komponēta viņa tautieša un drauga Georgija Danelijas filmām. Bet kinomūzika ir pavisam cita Kančeli daiļrades lappuse, kuru, starp citu, savā skatījumā tikko CD ierakstījuši brāļi Raimonds un Oskars Petrauski (klavieres, saksofons) kopā ar sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi. Jāgaida tik, kad nāks klajā.
Atgriežoties pie Kančeli mūzikas lielās dzīves un nāves dimensijas, tai visatbilstošākie ir lielie vokāli simfoniskie garīgie opusi. Un, lai cik tie būtu skumju piesātināti, tiem arvien piemīt dvēseli atverošs un atsārņojošs, dziedējošs spēks. Kančeli mūzika runā par būtisko un atgādina, ka aiz dzīves un apziņas fragmentētības un ikdienas putekļiem, aiz pseidovērtībām, meliem un izlikšanās ir kaut kas cits - visbūtiskākais. Cilvēks šajā mūzikā viņam ir nevis starp konkurentiem, intrigām, ambīcijām, dižošanos, veiksmēm un neveiksmēm, bet starp dzīvi un nāvi. Man šķiet, metamūzika, metadzeja, metasemantika varētu būt atslēgas vārdi, kas attiecas uz abiem Kančeli jubilejas autorkoncertā Rīgā dzirdētajiem lieldarbiem - gan Don't Grieve, gan Latvijā jau atkārtoti atskaņotajam rekviēmam Stiksa, kurā komponists sarunājas ar saviem mūžībā aizgājušajiem draugiem. Citiem vārdiem - summa. Metavaloda, kurā iespējams pateikt vairāk un dziļāk nekā loģiskā poēmas virzībā. Vienotā, taču tikai asociatīvi tveramā veselumā klausītāju skaņdarbā Neskumstiet uzrunā krievu, angļu, vācu, gruzīnu valodā ar dažnedažādu laikmetu pasaules dzejnieku dzejas rindām - bet tikai pa vienai, divām, tā visu šo kopumu veidojot jaunā dzejā. Tajā Pasternakam, Baironam, Mandelštamam, Tomasam, Rilkem, Šekspīram, Tjutčevam, Odenam, Brodskim, Gētem, Tabidzem pa rindiņai piebalsojis/atsaucies arī pats Kančeli. Izrādās, viņi visi runā par vienu un to pašu. Tikai katrs savā gadsimtā, valodā, manierē... Ir kaut kas globāls pāri visam, un tieši to G. Kančeli sajūt un tver. Brīžiem šķiet, ka šī mūzika sevī nes visu nenovēršamo pasaules smagumu. Vienlaikus - skaistumu, trauslumu, mūsu gaišākos sapņus un ilgas. Tik ļoti koncentrētā pakāpē, ka brīžiem grūti izturēt. Tā, ka kļūst baisi. Un reizē - svētlaime! Ar tik bagātu izteiksmes krāsu paleti un sevi nesaudzējot altists Maksims Risanovs, Valsts akadēmiskais koris Latvija ar paša kora solistēm un LNSO Māra Sirmā vadībā atskaņoja rekviēmu Stiksa, ko iepriekš šeit M. Sirmā vadībā un kopā ar M. Risanovu atskaņojis un ierakstījis koris Kamēr... un Liepājas simfoniskais orķestris.