pastāvēšanas gadadienai. Vairāk nekā pusgadsimta garumā meklētājiem tas tiešām ir izdevies - arī senioru vecumā iegūt prieku un saskaņu ar sevi. Šeit, Latviešu biedrības namā, cienījamie skolotāji apliecina, ka «miers ir arī spēks. Un iekšējais spēks rada pārliecību, ka var pārvarēt jebkādus šķēršļus».
Tas labais piemērs
Latviešu biedrības Pensionēto skolotāju klubiņā darbojas 110 pensijas vecuma Rīgā savulaik strādājušo skolotāju. Viņi ir lepni par piederību biedrībai un kluba ievērojamo vēsturi - to 1962. gada 19. aprīlī dibināja 21 izglītības darbinieks un lēma: skolotāji vienmēr bijuši aktīvi un arī vecumā negrib atpalikt no dzīves. Savulaik klubiņa mājvieta bijusi Skolotāju namā Alunāna ielā, tad telpas vairākkārt mainītas, līdz 90. gados Hildegarde Graudone pensionētos skolotājus uzaicinājusi uz Latviešu biedrības namu. «Te jūtamies vislabāk, brīnišķīgā atmosfērā starp saprotošiem, gudriem un zinošiem cilvēkiem - starp domubiedriem,» saka kluba pārstāve Zenta Denisova, kura klubā sākusi darboties pirms 20 gadiem. «Pie mums darbojas jauki cilvēki, profesionāļi, ar kuriem saprotamies no pusvārda. Mūs interesē viss, kas notiek Latvijā, un par šiem jautājumiem spraigi diskutējam kluba mazajās grupās - mums ir astoņas mazās kopas. Sekojam arī visām norisēm, kas notiek biedrībā, un piedalāmies, atbalstām, kā vien varam,» piebilst Denisovas kundze.
Par seniorēm atzinīgus vārdus teic Stella Līpīte, Rīgas Latviešu biedrības biroja vadītāja: «No mūsu aptuveni 600 biedriem krietna daļa ir seniori. Skolotāju klubs ir tas aktīvākais - ļoti organizēti darbojas gan savā klubā, gan iekļaujas biedrības darbā.» Seniori kā brīvprātīgie nāk palīgā dežurēt izstādēs. Bērnu pasākumos iesaista savus mazbērnus. Sadarbojoties ar Rīgas domes Sociālo dienestu, biedrība realizē projektu, kurā latviešu valodas sarunvalodas klubā pensionētie skolotāji palīdz apgūt valodu tiem, kam tā nav dzimtā. Aktīvi Latvijas un biedrības koncertdzīvē piedalās viens no biedrības 11 mākslinieciskajiem kolektīviem - sieviešu ansamblis Saskaņa, kuram nu jau rit 36. pastāvēšanas gads. «Parasti, iesaistoties sabiedriskajās organizācijās, cilvēki gaida, kas viņiem tiks piedāvāts. Bet mūsu skolotājas ir tas labais piemērs, kā pašiem nākt ar savām idejām, labajiem darbiem, ar savu pienesumu. Mēs skatāmies uz skolotāju kluba organizatorisko darbu un varam tikai pamācīties,» seniores uzslavē S. Līpīte.
Lai zeķītes siltākas
«Darām daudz labo darbu - draudzējamies ar Rīgas Imantas bērnunamu, gatavojam viņiem dāvaniņas svētkos, adām zeķes. Katrā zeķu pārītī ieliekam arī apsveikuma kartiņu, lai zeķītes vēl mīļākas, siltākas,» stāsta Brigita Andermane. Gadā noadot 40 pārus! Čaklākās adītājas ir Zenta Denosiva, Laima Pučkova, Dzidra Indrāne. «Bet Skolotāju dienā Imantas bērnumama ansamblis mums sniedza koncertu! Vēl draudzējamies ar Dzelzavas internātskolu - tas mums jauns projektiņš. Pavasarī savācām ļoti daudz dāvanu - papīru, pogas, dziju, audumu atgriezumus, krāsu zīmuļus, grāmatas. Daudzas skolotājas uzdāvināja arī savus uzskates materiālus,» stāsta skolotāja Andermane. Dzelzaviešiem tie lieti noderēs.
Sadarbība sāk veidoties arī ar Iespējamās misijas jaunajiem skolotājiem. «Jaunam speciālistam kontakts ar pieredzējušiem profesionāļiem ļoti nepieciešams. Mēs labprāt uzturam saikni ar mūsdienu skolām. Kad braucam ekskursijās, izvēlamies apciemot kādu skolu - bijām Dobeles 1. vidusskolā, Zaļenieku arodvidusskolā, Ogres tehnikumā, Gaujienas vidusskolā,» stāsta Pensionāto skolotāju klubiņa valdes priekšsēdētāja Rasma Kļaviņa.
Taujātas, kāda ir sajūta mūsdienu skolās, seniores saka - atšķirība ir jūtama. «Lielākā ir informācijas apgūšanā. Mums daudz kas ir jauns, arī specialitātēs, praktiskajās apmācībās. Domāju, senāk bija labāk,» uzskata Īra Rudzīte. «Bet varam arī priecāties, kādi apstākļi tiek radīti, lai bērns justos labi - kādu tikai nav pulciņu! Vai kaut kad varējām iedomāties, ka bērni varēs nodarboties ar džudo? Un tās lauku skolas, kurās ir palīgierīces bērniem ar speciālajām vajadzībām! Daudz kas priecē, brīžiem jāsaka - žēl, ka skolā vairs nestrādāju,» - tā Rasma Kļaviņa.
Sevi aptvert visgrūtāk
Kāda ir Pensionēto skolotāju klubiņa dāmu mundruma recepte? «Pie mums nav ne iedomības, ne lielības - tikai siltas, sirsnīgas attiecības, kas mūsdienās nav mazsvarīgi,» klubiņā valdošo atmosfēru raksturo seniores. «Pedagoga profesijā kontaktēšanās ar cilvēkiem ir pati galvenā. Aizejot pensijā, tieši tās arī visbiežāk pietrūkst, bet te mēs varam to kompensēt,» atzīst Anita Šmite.
Viņa atminas kādu kolēģi, kura reiz stāstījusi par savu ceļošanu uz Sibīriju: «Un tā kundze saka: «Mana sāpošā kāja ir sīkums pret to, ko citi ir izcietuši.» Ar to gribu teikt - šeit pensionētie pedagogi var gūt atbalstu un pārliecību, ka visas lietas var pārciest. Ka pašam ar sevi ir jātiek galā. Un ka ir bijuši daudz grūtāki laiki un lielākas nelaimes.»
Kluba seniores ir ļoti pateicīgas par atbalstu Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai, Rīgas nodaļai. Tomēr bez pašu ieinteresētības, atsaucības un intelektuālā ieguldījuma kluba darbībai tik plaša vēriena nebūtu.
«Ja citās pensionāru organizācijās uzsvars tiek likts uz mūžizglītību ārpusē, mums mūžizglītība ir iekšpusē,» uzsver Rasma Kļaviņa. «Bet pašam sevi apgūt ir visgrūtāk,» piebilst Ārija Liepiņa.