Eiropas Komisijas (EK) Inovāciju reģionālās dimensijas nodaļas vadītājs Dimitrijs Korpaks kā iemeslu min zemo nodarbinātību augsto zinātnes tehnoloģiju jomās - Eiropas Savienībā (ES) šis rādītājs ir vien 2,7%, ko lielā mērā «izvelk» Vācija, Lielbritānija, Francija un Skandināvija. Savukārt Baltijas reģionam vēl ir kur augt, un to apliecina daudzi rādītāji.
Lai attīstību veicinātu, konferencē Briselē Kāpnes uz izcilību. Baltijas valstu piemērs satikās visu triju Baltijas valstu zinātnes organizāciju pārstāvji.
Atšķirīgos virzienos
Līdz šim trijām kaimiņvalstīm ilgtermiņā apvienot savas stiprās puses zinātnē nav izdevies, un pat ja mēģinājumi bijuši, tad šaurās jomās. Tas tāpēc, ka Igaunija arvien lūkojusies Skandināvijas virzienā, bet Lietuva koncentrējusies uz savu tā saucamo zinātnes ieleju attīstīšanu, ar kurām tās augstākās amatpersonas ļoti lepojas un, iespējams, pamatoti - piecos lielākajos centros, kas specializējas atšķirīgās zinātnes jomās, nodarbināti vairāk nekā divi tūkstoši pētnieku. Lielākajā no tiem - fizikas un tehnoloģiju zinātnes centrā Saullēkta ieleja - Lietuva investējusi 102 miljonus eiro. Pārējiem - vidēji 50 miljonus eiro katram.
Kopumā sešu gadu laikā lietuvieši īstenojuši 23 zinātnes infrastruktūras projektus, 14 no kuriem finansējusi viņu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), bet deviņus - Lietuvas Ekonomikas ministrija (EM). Arī Igaunijā pētniecības atbalstā iesaistījušās vairākas ministrijas. Savukārt Latvijā visu zinātnes nozaru aizgādniece ir IZM, izņēmums ir vien inovāciju joma, kas kopā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru atrodas EM pārziņā. Tomēr, kā atklāj IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovācijas departamenta direktore Agrita Kiopa, gada laikā tikšot panākts, lai naudu savai jomai atbilstošajām zinātnes nozarēm atvēl arī pārējās ministrijas.
Iestrēguši viduvējībā
Lai gan pētniecības nozare allaž bijuši salīdzinoši atkarīga no ierēdņu devības, zinātnieki atzīst, ka nav pareizi valsti uzlūkot kā zinātnes ģenerālsponsoru. Kauņas Tehnoloģiju universitātes pētniecības prorektore Asta Pundziene uzskata, ka zinātne jābalsta tiltiem starp valsti un uzņēmējiem, kā arī mentoru tīkliem. Arī Latvijas Universitātes (LU) Zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks panākumu atslēgu saskata zinātnes nozares sadarbībā ar privāto sektoru un valsts iestādēm, kā arī pētniecības infrastruktūras uzlabošanā un lielāka finansējuma novirzīšanā doktorantūras studentiem. Savukārt Igaunijas Izglītības un zinātnes ministrijas Pētniecības politikas departamenta vadītājs Indreks Reimands norāda - pētniecības atbalstam jābūt pārdomātam un nedrīkst pieļaut, ka līdzekļus saņem viduvējības.
Taču par viduvējību šobrīd var uzskatīt pašu Baltijas reģionu, turklāt katra valsts atrodas atšķirīgā stadijā - sākot no zinātnes finansējuma un beidzot ar panākumiem starptautiskos projektos un publikāciju skaitu aprindās atzītos izdevumos. Pēdējie dati rāda, ka zinātnes nozarei atvēlētā summa Igaunijā līdzvērtīga 1,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), Lietuvā - 0,92%, bet Latvijā - 0,50%. Salīdzinājumam - Somijā šis rādītājs sasniedz 3,9%. Salīdzinoši zema Baltijas valstu līdzdalība ir, piemēram, EK iniciētajā Septītā ietvara programmā, kas dāsni finansē dažādus starptautiskus Eiropas mēroga pētniecības projektus. Igaunija sešu gadu laikā atbalstu pacentusies saņemt 367 projektiem, Lietuva - 265, bet Latvija - vien 194, starp visām ES valstīm dalot attiecīgi 12., 16. un 22. pozīciju.
Iespējams, likumsakarīgi, ka atšķirīgas pozīcijas katra Baltijas valsts ieņem arī jaunākajā EK veidotajā Inovācijas savienības rezultātu pārskatā - Igaunija gozējas to valstu sarakstā, kas seko inovāciju līderēm - Zviedrijai, Vācijai, Dānijai un Somijai. Lietuva rindojas starp mērenas inovācijas valstīm, bet Latvija kopā ar Rumāniju, Bulgāriju un Poliju iegrupēta pieticīgu inovācijas valstu kategorijā.
Uztur fanātisms
«Mums ir iespējas būt izciliem vairākās nozarēs un iekļauties tā saucamajā Latvijas pēckrīzes veiksmes stāstā, bet šobrīd kājas ir sapītas, jo kopš 2009. gadā piedzīvotā samazinājuma zinātne spiesta eksistēt. Tas ir tāpat kā peldēšanā - trenējoties divreiz nedēļā, nav iespējams uzturēt olimpisko formu,» nozari raksturo LU Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Šternbergs, piebilstot, ka Latvijas zinātniskie institūti lielā mērā pastāv un sasniegumus atsevišķās jomās gūst uz zinātnieku fanātisma rēķina.
Bet Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis pauž neizpratni par valsts budžeta proporciju: «Tautsaimniecības attīstības padomē uzzināju, ka EM plāno palielināt savu ierēdņu aparātu, katru algojot ne mazāk kā par tūkstoš latiem mēnesī, kas ir līdzvērtīgi piecu zinātnieku algām! Tad jāvaicā - cik produktīvs ir viena ierēdņa darbs salīdzinājumā ar piecu zinātnieku darbu?» To, ka Latvija pašlaik ir zinātnei nelabvēlīga valsts, atzīst arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, norādot: «Mēs nevaram attīstīties citādi kā tikai uz inovācijas un savas zinātnes pamata. Mēs nevaram būt patērētāji svešām lietām - mums ir jādod!»
Tikmēr Latvijas IZM strādā pie prioritāro zinātnes virzienu noteikšanas, kam novirzīt lielāko finansējuma kumosu. Ministrijā atklāj, ka šoreiz tas tiks vides, enerģētikas, viedo tehnoloģiju, sabiedrības veselības, vietējo resursu izpētes un letonikas nozarei. Kopš 2001. gada, kad Ministru kabinets prioritātes apstiprināja pirmo reizi, no to vidus pazudusi biomedicīna, meža zinātne un koksnes tehnoloģijas. Iespējams, tās kaimiņvalstu iespaidā varētu atgriezties pirmajās rindās, jo Baltijas valstu pārstāvji konferencē vienojušies regulāri tikties, lai izveidotu sadarbības un informācijas apmaiņas mehānismus, kā arī - lai jau tuvākajā laikā apvienotos dalībai kādā starptautiskā projektā.