Gluži tāpat kā toreiz arī tagad nieka nepilnus trīs simtus kilometru uz austrumiem valda pavisam cita dzīve, kuru reglamentē no Kremļa uz visām pusēm izveidotā bezierunu paklausību paģērošā centralizētās varas vertikāle. Tajā organiski iekļaujas visi daudzie divpartiju parlamenta deputāti, reģionu gubernatori, ierindas miliči un autoinspektori. Laiku pa laikam šīs kārtības inspekcijā dodas bijušais prezidents Vladimirs Putins. Šoreiz, spilgti dzeltenā Ladā pārvarējis 2000 kilometru, pašreizējais premjers V. Putins, kas devis mājienu interesei par prezidenta amata atgūšanu, brauc un vaļsirdīgi pamāca savu uzticamo vertikāli, ka opozīcijas mītiņiem vieta ir vienīgi aiz atejas. Tur tos var filmēt, ja vien ir šāda vēlēšanās, taču ar pastāvošo kārtību nemierā esošajiem (ņesoglasnije) jābūt varas izsniegtai atļaujai par akcijas organizēšanu. Ja tās nav, tad jārēķinās ar sitienu pa galvu. Krievijas pilsonis baidās, pat būdams nevainīgs, no satikšanās ar savas valsts milici un autoinspektoru uz ceļa. Tā iebiedē vienkāršu autovadītāju. Citiem ar zināmu regularitāti tiek atgādināts par Mihaila Hodorkovska atrašanos cietumā.
Fakti liecina, ka neapmierinātība ar V. Putina izveidoto varu ir pieaugusi, lai gan pat piecus tūkstošus liela mītiņa noorganizēšana desmit miljonus lielajā Maskavā nav uzskatāma par gana iespaidīgu akciju. Šī gada lielākās akcijas norisinājušās Kaļiņingradā, kur apgabala vadītāju nolemts neatstāt amatā. Vai šajā gadījumā vara būtu ņēmusi vērā neapmierināto pilsoņu gribu? Iespējams, taču runāt par varas ieklausīšanos neapmierinātajos un opozīcijā diezin vai nākas. Vismaz premjera izteikumi to noraida. Krievu opozīcijas pārstāvji runā par to, ka uz dažu sasniegumu fona pieaugot absolūti neslēpta milicijas vardarbība, un uzdod jautājumu, kurp iet Krievija - liberalizācijas vai gluži pretējā virzienā. Pazīstamais cilvēktiesību aizstāvis Ļevs Ponomarjovs to nodēvējis par fašizāciju, piebilstot, ka vēl neesot zināms, kurp ejot Krievija.