Šķiet, tev nekad nav jāievēro diētas, jo esi saviem gadiem gana slaida.
Dzīves un darba ritms prasa savu. Īpašas diētas neesmu mēģinājusi, bet piekrītu atziņai, ka pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas sieviete nemaz nevarētu ēst par maz. Pēc piecdesmit ieteicams pārtikt galvenokārt no svaiga gaisa, ūdens un mīlestības (profesore smejas).
Taču esam vājas būtnes. Ziemassvētki, Jaunais gads utt. Svinību sanāk daudz, un latviešu svētku galdi parasti lūst no gardumiem. Pēcsvētku sajūtas nereti ir smagas, kļūsti gurdens un vairs nevari ielīst mīļākajā apģērbā.
Kad pāris nedēļu esmu ēdusi visu pēc kārtas un izgulējusies no sirds, jūtos slikti. Atslodzes laikā neēdu trīs lietas - miltu produktus, cukuru un kartupeļus, un rezultāts jau ļoti drīz ir acīmredzams. Un vēl - maltītes laikā neko nedzeru, jo ūdens palielina tilpumu un atšķaida kuņģa sulu, tā vairs nevar normāli pildīt savas funkcijas. Dzeru kādu pusstundu pirms vai pēc ēšanas. Atslodzes laikā ņemu līdzi uz darbu veselīgu ēdienu - salātus ar kādu liesas gaļas gabaliņu vai zivi, graudu putras. Sabiedriskajās ēstuvēs, lai cik labas tās būtu, ar laiku jūtama ēdienu garšas vienveidība, mājās tā nekad nemēdz būt. Mājās viss garšo īsti.
Esi liela gulētāja?
Gulēšanas gēns saistīts ar miega gēnu - jo ilgāk guļu, jo vairāk ēdu. Ne velti par laiskiem cilvēkiem mēdz teikt - viņš/viņa tikai ēd un guļ. Man reti kad iznāk miegam atvēlēt daudz laika.
Kādi ēdieni Cimdiņu ģimenē ir visiecienītākie?
Kādi nu kuram. Kārtīgi uz pannas sacepti kartupeļi! Šogad mums ļoti laba kartupeļu raža. Vispār man garšo visparastākie ēdieni vai arī īstas delikateses. Rupja maize un speķis ir fantastiskas lietas. Dietologi saka, ka speķis nav gaļa. Varu kārtīgu speķa šķēli apēst pilnīgi bez kaut kā. Man patīk tīra manta, koncentrētas un pikantas lietas. Šajā ziņā es grēkoju. Īstenībā man garšo dažādība, un, ja es gatavoju, es gatavoju labi. Esmu diezgan daudz braukājusi pa pasauli, un mani vienmēr uzrunā līdz tam neēstas lietas (astoņkāji, jūras kāposti, gliemeži, kaktusu augļi). Reiz man kāda studente no Korejas atveda bundžiņu kaltētu tārpu, tādus kā kāpurus, kā posmkājus. Tie gan šķebināja, vairāk par diviem apēst nevarēju.
Vai ar sportu esi tuvos draugos?
Kad slikti jūtos, saņemos un vingroju. Nelabumu var atvingrot atpakaļ. Parasti tas ir februārī un martā, kad enerģija sāk izsīkt. Šopavasar katru rītu, kamēr ļaudis vēl guļ un suņi nerej, jo mani pazīst, esmu rikšojusi vai straujā gaitā pa Zvejnieku ielu turp un atpakaļ nosoļojusi. Arī pavingroju mājas kārtībā, sporta zāles neesmu apmeklējusi. Vasarā man ir divi dārzi, te un Vecpiebalgā, kur aug puķes, kartupeļi, gurķi, cukini, dilles, baziliks, salvija, sīpoli, cūku pupas. Šeit Ķekavā labi aug ķirbji, man ļoti patīk vērot viņu piepildīšanos. Vispār mans princips ir - kas grib augt, lai aug, kas ne, lai nemokās.
Mūzika, literatūra, humanitārā zinātne un māksla arī dziedē dvēseli.
Parasti gan vakaros grūti izkustēties no mājas, bet, kad saņemies, esi laimīgs un pēc labas izrādes vai koncerta gūsti pacēlumu. To dod arī labas literatūras lasīšana. Ne velti pastāv biblioterapija, dziedināšana ar tekstu. Vēsturiskā atskatā ideja par dziedināšanu ar grāmatām pazīstama kopš pirmajām bibliotēkām Senajā Grieķijā, kur Tēbu bibliotēkas durvis rotāja uzraksts - Dvēseles dziedināšanas vieta. Psiholoģijā termins «biblioterapija» apzīmē terapijas veidu, kurā cilvēka problēmas tiek risinātas caur pašatklāsmi un pašanalīzi, izmantojot grāmatu lasīšanu. Tas attīra no dvēseles sārņiem, tiecas cilvēku salabināt ar dzīvi un pasauli.
Jūsu ģimenē ļoti grūts bija 2003. gads, kad Pēteris cieta smagā satiksmes negadījumā, gandrīz bez cerībām atgriezties dzīvē. Kā tiki tam pāri?
Nezinu. Tad es tomēr biju stipri uzvilkta un norobežojusies no visa, kas neattiecas uz lietu. Es nelaidu cilvēkus sev klāt, līdzjūtības apliecinājumi un apvaicāšanās mani burtiski tracināja. Kādu gadu manī nebija ne kripatas romantikas un sentimenta, kas dzīvi dara skaistu. Tas tomēr izmainīja mani. Es biju spiesta dzīvot par diviem un kļūt stiprāka. Es nepiekrītu, ka vajag izrunāties, kādam izkratīt sirdi, tad paliks vieglāk un pāries. Eksistenciālas lietas nevar un nav nevienam jāizkrata. Kādu laiku vakaros nereti dzēru miega zāles. Man palīdzēja kustības, masāža un vienatne. Ne mirkli nepieļāvu domu, ka Pēteris varētu aiziet, un man liekas, ka viņš to juta. Es centos un cenšos par notikušo daudz nedomāt un darīt vienīgi to, kas ir jādara.