Šokā noslēpās skapī
Tā bija otrā vasara Humbolta dzīvē, un braucieni uz Cimdiņu mīļāko vietu zemes virsū Vecpiebalgu, suņaprāt, droši vien tika uzņemti kā viesošanās paradīzē. Tur - pa durvīm ārā un pļavā iekšā! Ausmas dzīvesbiedrs Pēteris Cimdiņš no rīta devās pļaut zāli vai pastrādāja ar lāpstu, Brunis cauru dienu ļepatoja viņam līdzi. Suņa lielākā vājība ir ūdens, no tā viņu dabūt laukā vienmēr bijis grūti. Ja Pēteris devās uz dīķi ar makšķeri, Brunis jau zināja, ka viņam uz kārā zoba tiks divas vai trīs svaigas karūsiņas, bet, kad Pēteris gāja peldēties, viņam blakus ar ķepām airējās arī labradors. Tagad, atstāstot notikušo, Ausmai joprojām balss aizlūst: «Tovasar jau kādu laiku bijām padzīvojuši Vecpiebalgā. Mūsu mājai ir plašums apkārt, tad ceļš un aiz tā kaimiņu pļava ar nenopļautu zāli līdz jostas vietai. Es ar suni biju laukā, bet nemanīju, ka viņš aizskrēja uz kaimiņa pļavas pusi un pietuvojās traktoram. Pēkšņi atskanēja garš vājprātīgs kauciens, suns skrēja uz mājām, un es ieraudzīju, ka viņam nav pakaļējās pēdas!»
Bija pusdienlaiks, skaista vasaras diena, un milzīgs izmisums dvēselē, jo istabas piešķīdušas ar asinīm, bet suns šokā ielīdis skapī. Ausma stāsta: «Sazvanītie kaimiņi ieteica doties uz Madonu pie veterinārārstiem Litas un Kaspara Udrasiem, tiem esot zelta rokas. Sazvanīju dakterus. Viņiem laiks sarakstīts pa minūtēm, taču lai vedot suni, tikai pirms tam lai uzliekot žņaugu uz kājas.»
Tikai ne midzināt
Ausma uzlika žņaugu, iecēla Bruni mašīnā un brauca, kā pašai šķiet, mūžību, jo suns smilkstējis, bet pati domājusi - varbūt to kāju vajadzēja sameklēt zālē, varbūt varētu piešūt, bet tas jau būtu tikpat kā adatu siena kaudzē meklēt. Kaspars Udrass konstatēja, ka kauls ir stipri sadragāts, bet sunītis jauns un spēcīgs, par iemidzināšanu nevar būt ne runas. Ausma arī tādu iespēju pat domās nepieļāva, jo Brunis bija viņas dzīvesbiedra profesora Pētera Cimdiņa draugs un acuraugs. Suns ar savu kūsājošo enerģiju palīdzēja profesoram atgūties pēc smagā satiksmes negadījuma 2004. gadā, dziednieciski ietekmēja viņa noskaņojumu un veselību. Nē, Brunim jādzīvo!
Ausmai šķita, ka operācija ritēja mokoši ilgi, taču dakterim bija jāizlasa sadragātā kaula vissmalkākās šķēpelītes, jāsakopj stumbenītis. Profesore atceras: «Vasara mums beidzās tajā nelaimīgajā dienā. Brunis visu laiku centās brūci kost, viņam bija jāstaigā ar lielo krāgu ap kaklu. Vecpiebalgā suni turējām pie saites vai istabā, jo viņš nesaprata, kāpēc nedrīkst peldēties dīķī. Viņam bija diskomforts, un mums arī. Tā pagāja vesels mēnesis.» Pēc atvaļinājuma Cimdiņi ar Bruni atgriezās Rīgā, aizveda suni pie daktera, kas izņēma diegus. Brūce bija labi sadzijusi. «Tagad jau paši aizmirstam, ka viņam nav pēdas.»
Cimdiņu dzīve atkal rit ierastajās sliedēs. Kad Ausma dodas uz darbu, Pēteris ar Bruni viņu pavada līdz vārtiņiem. Dienā abiem daudz saimniecisko darbu dārzā, bet mājās, kad Pēteris lasa, Brunis guļ, uzlicis purniņu saimniekam uz kājām. Turpat blakus parasti apmetas arī savulaik no ielas atnestā kaķene Minka. Nezinātājs pat nepateiks, ka Brunim ir tikai trīs kājas. Ausma smej, ka promenāde pa ciema galveno ielu Pēterim ar Bruni gan nenotiek, jo, tikko Brunis parādās uz ielas, apkārtējo māju suņi paziņo cits citam šo jaunumu, un tad jau rej viss ciems. Troksnis neiedomājams. Mūsu ciemošanās reizē suns nokausēja fotogrāfu Kristapu, nesot klāt savu rotaļlietu un aicinot to mest jo tālāk, jo labāk. Skrienot Brunis kājas stumbenīti gan pie zemes neliek, bet kā invaliditāti viņš pagātnes nelaimi neizjūt.