Šis nav stāsts par pērnajiem sniegiem, Fransuā Vinjona tēlos runājot, bet gan par mazliet pārfrāzētu _momento mori_. «Atceries ziemu,» cauri vārdiem saka šīsvasaras uzvarētāji.
Četras
Doma par to, ka jāciemojas Dirty Deal, radās, kad tika paziņotas šīssezonas Spēlmaņu nakts balvas nominācijas. Dirty Deal izcīnījuši četras: kategorijā Gada jaunais skatuves mākslinieks izvirzīts režisors Vladislavs Nastavševs (iestudējis Ivana Buņina Mitjas mīlestību), bet kategorijā Gada spilgtākā debija pat trīs nominācijas - Jānis Balodis (dramaturģija iestudējumos Klusā daba un Bikts), Jurijs Djakonovs (lomas iestudējumos Bikts, Klusā daba, Mitjas mīlestība) un Elmārs Seņkovs (režija izrādei Klusā daba).
Tas ir mans Dirty Deal, kas, kā teiks K. Jansone, «ieķeras zobiem un nagiem», aizvadītajās sezonās burtiski izplēšot sev paliekošu un ļoti redzamu vietu Latvijas teātra pasaulē. «Protams, patīkami. Neesam tik neatkarīgi, lai dusmotos,» smejas K. Jansone. Bet šī kultūras «vietne», kas tikko izsludinājusi savu divu gadu dzimšanas dienu (Spīķeros to svinēs līdz svētdienai), nozīmē ne tikai teātri, bet arī mūziku, mākslu, tuvākajā nākotnē - izglītības un sociālus projektus. Drusku jau jubileja ir mānīšanās, jo Dirty Deal iepriekš strādāja arī Andrejsalā, tomēr tieši divus gadus klubs atrodas blakus Centrāltirgum. Tagad Dirty Deal būšot atvērts arī dienas laikā, kalpojot kā kafejnīca. «Beidzot. Citādi Cafe visu laiku bijis nosaukumā, bet mēs jau nekad neesam bijuši kafejnīca,» saka K. Puķītis. Un tās nav vienīgās izmaiņas, kas gaidāmas.
Entuziasms un ballītes
«Pieklājīgs vecums. Maināmies, nonākam pie vērtībām. Skaidrs, ka tas, ko darīsim turpmāk, arī nebūs akadēmiski. Bet gribas, lai tas ir profesionāli un labi. Ja runājam par teātri, piemēram, gribas, lai pie manis nenāk ar projektu tāpēc, ka ir atmesti valsts teātros, bet tāpēc, ka grib strādāt te. Jāmēģina izskaust to, ka nevalstiskais teātris ir amatierisms,» pozīciju formulē K. Jansone. «Daudziem ir priekšstats, ka Dirty Deal ir klubs. Bet esam pat sākuši runāt par to, ka klubu slēgsim, ka šī būs norises vieta pasākumiem ar jēgu,» saka K. Puķītis. «Citādi - nekad iepriekš nebiju Dirty Deal saucis par darbu. Pēdējos mēnešos saku «esmu darbā», «drīz būšu darbā». Ir pat tā, ka saku cilvēkiem - būšu atpakaļ. Bet, ja zinu, ka man te būs jābūt arī vakarā, nespēju atnākt,» viņš turpina. Kamēr runājam, K. Puķītis paspēj risināt kādas trīs četras praktiskas lietas, un viņa prombūtnē K. Jansone teiks - cerams, ka beidzot būs pienācis laiks, kad Kristapam nevajadzēs izšķiest visus savus spēkus ballītēm un varēs veltīt vairāk laika tam, kas ir patiesi interesanti: «Mēs visi esam strādājuši arī normālu darbu - no līdz, saņemot avansu. Bet te ir misijas apziņa. Citādi nevarētu.» To, ka «citādi nevarētu» (ar domu - izturēt), viņa minēs vēlreiz, uzsverot: jāstrādā tā, lai visu laiku būtu interesanti.
Kaut par finansiālo ekvilibristiku, kuras meistaram jābūt katram «neatkarīgajam», Dirty Deal nerunājam, no sarunas skaidrs, ka mākslas projekti te ir izdzīvojuši, pateicoties uzņēmējdarbībai «uz malām». Acīmredzot pašaizliedzīga entuziasma dēļ «netīrā darījuma» cilvēki šosezon ar saviem projektiem spējuši ieinteresēt ārzemju teātra speciālistus. Sadarbības projekti vispār ir nākotne, pārliecināta K. Jansone, jo «Latvijas kontekstā citādi nevar».
Telpa jaunajiem
Gan plāni, gan sapņi Dirty Deal šobrīd ir lieli un iedvesmojoši. «Noliktavā briest telpas izglītības projektam. Gribam, lai ir vieta, kur jauni profesionāļi var strādāt kopā. Pati zini, cik citādi dulli - jaunie scenogrāfi, piemēram, maz dabū strādāt kopā ar jaunajiem režisoriem,» stāsta K. Jansone. Otrkārt, tas ļautu strādāt arī ar dažādu sociālo grupu jauniešiem, jo «mēs ne varam, ne gribam norobežoties no Maskačkas konteksta».
«Bet svarīgākais ir jauno platforma - jūt, ka to ļoti, ļoti vajag,» saka K. Jansone. Privātīpašnieciska viņa neesot - priecājas, kad, piemēram, jaunie režisori gūst panākumus valsts teātros, kaut attīstījušies Dirty Deal. «Viņi jau tāpat atgriežas, jo grib strādāt te,» K. Jansone iesmejas. Savukārt K. Puķītis sapņo par nepierastāku mūzikas subkultūru «ieviešanu» Latvijā. Un par to, lai jaunieši saprastu - vajag pašiem radīt ko «nacionālu», t. i., tādu, kam sekos citur pasaulē, nevis kopēt. Visam tam (būtībā - laboratorijai, kas baro visu latviešu kultūru) no valsts nevajag daudz, tomēr «bišķi vairāk nekā ir»: «Mēs tiekam galā ar pasākumiem un cilvēkiem, bet telpas ir kā zobu sāpes. Īre, komunālie, nepārtrauktās nelielās investīcijas, kurām grabinām no visām malām. Kad iedomājas par ziemu, pāriet aukstas trīsas visam ķermenim pāri. Ziemā te varbūt būs ļoti auksti,» saka K. Puķītis. Tomēr sabīties nedrīkstot. «Vajag tik maukt tālāk. Viss būs super,» saka K. Jansone. Dirty Deal joprojām ir uz palikšanu. Aizejiet pārliecināties, ka ir tā vērts.